Zinātne un prakse roku rokā. Tenūrprofesore Dace Pjanova par nākotnes iecerēm

“Pēc promocijas darba aizstāvēšanas izveidojās laba sadarbība ar Līdsas Universitāti, ar kuru Latvijas pētnieku grupa strādāja kopīgā starptautiskā melanomas ģenētikas konsorcijā. Šādi aizsākās mana interese par melanomas ģenētiku un pārmantotību,” par savu darbu zinātnē stāsta Dace Pjanova. Šo tematu zinātniece pētīja arī LBMC, laika gaitā paplašinot savu akadēmisko interešu loku, jo pārmantotā melanoma ir šauri specifisks temats. D. Pjanova sāka pētīt melanomas riska faktorus, melanomas terapijas rezistences jautājumus un imūnmodulatorus. Šos tematus viņa plāno attīstīt arī RSU, izveidojot dažādu jomu pētnieku grupu.

Kāpēc turpinājāt savu zinātnieces karjeru RSU?

Vēlējos sasaistīt teorētisko un praktisko zinātni, jo RSU saikne ar klīniku ir ciešāka. Ceru, ka tādējādi teorētiski izstrādātos pētījumus varēs ieviest praksē un padarīt pieejamus pacientiem.

RSU turpināšu attīstīt savas akadēmiskās intereses un strādāšu galvenokārt imūnonkoloģijas virzienā. Mana iecere ir izveidot un attīstīt pētnieku grupu, kas strādās ar plaša spektra laboratorijas metodēm, pētīs šūnu kultūras – vizualizēs šūnas, apstrādās datus, sasaistīs tos ar molekulāro bioloģiju, piemēram, izdalot un analizējot nukleīnskābes. Šī pētniecība notiek gēnu līmenī: skatāmies gan gēnu izmaiņas mutāciju līmenī, gan izmaiņu kopumu gēnu ekspresijas līmenī jeb tā dēvētajā transkriptoma līmenī. Transriptoma līmenī var redzēt, kuri gēni šobrīd ir aktīvi un kuru darbība ir nomākta, kā mainās gēnu darbība, ja mēs pielietojam zāles. Vēlos pētīt gan šūnu līmenī ar molekulārās bioloģijas metodēm, gan arī lielākā mērogā – skatīties, vai procesus, kurus esam novērojuši šūnu un molekulārajā līmenī, varam redzēt arī pacientu materiālā. Vēlētos pētīt arī kombinēto terapiju iespējas.

Manuprāt, jebkura zinātnieka sapnis ir darīt kaut ko, lai apkarotu slimības. Manā gadījumā tas būtu izskaust audzējus. Nezinu, vai manas dzīves laikā un vai vispār tas ir iespējams, bet darīt, lai virzītos uz šo mērķi, – tas ir iespējams.

Kādu komandu RSU vēlaties izveidot?

Mērķis ir izveidot stabilu pētnieku grupu, kas darbojas ar jaunākajām metodēm nozarē, veicināt starptautisko sadarbību, jo zinātne nav lokāla, tā ir globāla. Šie ir soļi, ar kuriem virzīties uz lielāku mērķi – jaunām metodēm, terapijām, atklājumiem onkoloģijā.

Komanda būs starpdisciplināra – komandā gaidu molekulāros biologus, ģenētiķus, šūnu biologus, ārstus. Mēģināsim piesaistīt finansējumu no dažādiem projektiem un attīstīt šo darba grupu. Pirmais solis jau ir veikts, sagatavots Latvijas, Lietuvas un Taivānas projekta pieteikums maija sākumā. Tālāk saredzu iespējas piedalīties Eiropas Savienības projekta hop-on konkursos, tāpat arī jāmēģina iesaistīties kāda konsorcija darbībā. Tad ir jāmeklē vēl iespējas, piemēram, jau ar esošajiem sadarbības partneriem.

Starptautiskie projekti, sadarbība, tīklošanās ir svarīgs mērķis, uz kuru iet. Esmu uzkrājusi jau zināmu pieredzi, un vēl joprojām darbojos starptautiskā melanomas ģenētikas konsorcijā, kur notiek regulāras konferences un darbs projektos. Svarīgi ir izmantot esošos sakarus un dibināt jaunus.

Kas būs RSU darba grupas dienaskārtībā?

Piesaistīt naudu izvēlētajiem pētniecības virzieniem, detalizētāk nodefinēt uzdevumus, pie kuriem jāstrādā. Tad ieviest veidojamās grupas arsenālā nepieciešamās pētniecības metodes un skatīties uz iespējām, kā tās papildināt ar jaunākajām pētniecības metodēm nozarē, tajā skaitā tādām, kas ļauj veikt analīzes vienas šūnas līmenī, piemēram, vienas šūnas sekvenēšanu vai telpisko gēnu ekspresijas analīzi.

Plānojam turpināt attīstīt kompleksu pieeju ārstēšanai. Audzēju terapijā pēdējā laikā strauji ir ienākusi imūnterapija, kurai ir labi rezultāti. Imūnterapija stimulē cilvēka imūnšūnas, lai tās cīnās ar audzēju, bet tā palīdz tikai daļai pacientu. Zinātnieki meklē dažādus marķierus, pēc kuriem varētu noteikt, kam palīdz šī terapija. Domāju, ka arī šādos projektos mēs varētu piedalīties.

Bet tagad būtu svarīgi attīstīt kompleksu pieeju ar tiem rīkiem, kas mums ir pieejami, piemēram, mēs varam noteikt mutāciju daudzumu audzējā, noteikt tā dēvēto kontroles proteīnu stāvokli uz pacienta T šūnām (kontrolpunktu inhibitoru terapijas kontekstā), apskatīties uz šķīstošajiem marķieriem. Tad salikt datus kopā un izlemt, kāda terapija pacientam varētu derēt, kopā ar imunologu izveidot imunogrammas un redzēt kopējo imūno statusu.

Tādas kompleksas terapijas izveidošana ir solis uz personalizēto terapiju, un sadarbībā ar klīniku to varētu ieviest – tas būtu tuvākais praktiskais mērķis.

Imūnterapija ir perspektīvs virziens un tās veidi ir dažādi. Šobrīd praksē labi darbojas jau pieminētā kontrolpunktu inhibitoru terapija. Vienkāršoti to var skaidrot tā, ka audzēja šūnas ir uzlikušas bremzes imūnajai sistēmai, lai tās nevarētu iznīcināt, bet šī terapija noņem šīs bremzes un ļauj darboties imūnsistēmai. Ne visiem pacientiem šī terapija palīdz, tāpēc ir jāpēta arī citi veidi.

Svarīgi ir saprast, kāpēc vienam pacientam palīdz terapija, bet citām – nē. Šis uzdevums būtu darāmo lietu sarakstā. Tālejošs mērķis būtu jaunu zāļu radīšana, bet vispirms būtu jāsaprot, kam tieši zāles būtu vajadzīgas un kā tās darbotos. Zāļu radīšana ir ļoti ilgstošs process. Tagad svarīgi ir fokusēties uz vēža attīstības mehānismu izpēti, lai saprastu, kuri ir tie faktori, pret kuriem vērsties. Tad var arī domāt par attiecīgu terapiju. Man vienmēr ir bijis svarīgi saprast – kā kaut kas darbojas. Par vēzi mēs zinām, ka tas ir ļoti daudzveidīgs: ja mēs izpētām vienu lietu, tad parādās vairākas citas, kuras mēs nesaprotam. Kā šajā puzlē orientēties, – to gribu saprast.

Mana pieredze onkoloģijā ir veidojusies, pētot melanomu, kas ir labs modelis, lai orientētos onkoloģijā, jo pamata darbības mehānisms un attīstība visiem vēža veidiem tomēr ir līdzīga. Melanomai ir arī mērķētā terapija, jo apmēram 60 % melanomas šūnu ir konkrēta B-RAF gēna mutācija. Ir radīta terapija, kas iznīcina šīs mutētās šūnas. Tas pagarina cilvēku dzīvildzi, bet ar laiku iestājas rezistence, kuru varam mēģināt apiet ar dažādām imūnterapijas metodēm, piemēram, kontrolpunktu stimulatoriem un citām metodēm.

Vai Latvijā citi pēta šos jautājumus?

Imūnterapijas metodes personalizētās terapijas virzienā noteikti praktiski pielieto, noteikti tiek analizēts arī pacientu materiāls, bet nav pētnieku grupas, kas fundamentālā līmenī pēta melanomas onkoloģiju.

RSU Latvijas mērogā šī būtu unikāla pētnieku grupa, kas mērķtiecīgi pētītu melanomas un ne tikai onkoloģiju.

Savā darba grupā labprāt redzētu arī studentus, lai ievirzītu viņus pētniecībā.