Zaiga Nora-Krūkle: "Lai laboratorijās ir cilvēki un pētniecība!"

Kā veidojusies jūsu akadēmiskā karjera?

Uz Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtu atnācu kā studente. Jau kopš bērnības biju gribējusi kļūt ārste, tomēr sāku studēt bioloģiju, un šeit, institūtā, varēju maksimāli pietuvoties medicīnai. Manu pirmo pētniecisko darbu vadīja asociētā profesore Modra Murovska. Tad nāca arī bakalaura darbs un maģistra darbs MVI vadošās pētnieces Svetlanas Čapenko vadībā un pēc tam arī disertācija.

Ne mirkli nav bijusi doma, ka jāapstājas pie bakalaura vai maģistra darba – tas bija lielā mērā pateicoties asociētajai profesorei M. Murovskai. Viņa mudināja neapstāties un darīt līdz galam.

Doktorantūras studijām man bija piešķirta stipendija, kuras nosacījums bija trīs gados izstrādāt un aizstāvēt promocijas darbu, ko arī izdarīju. Termiņi motivē!

Manas disertācijas tēma bija par herpes vīrusu saistību ar demielinizējošām un nedemielinizējošām centrālās un perifērās nervu sistēmas slimībām. Izvēlējos šādu tematu, jo institūts jau vēsturiski ir specializējies dažādu vīrusu, tostarp arī herpes vīrusu, pētniecībā. Pēdējie pētījumi ir bijuši par parvovīrusiem – gan parvovīrusu B19, gan boka vīrusiem. Skatījāmies šo vīrusu izplatību bērnu populācijā. Tas bija ļoti svarīgs pētījums ar praktisku pielietojumu. Jau tagad mūsu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā tie ir uzmanības lokā un tiek noteikti bērniem.

Skatot jūsu dzīvesgājuma aprakstu jeb CV, ir pilnīgi skaidrs, ka pētniecībai ir ļoti liela loma jūsu dzīvē. Kā nāca lēmums par institūta direktores amatu?

Šis lēmums nenāca viegli. Asoc. prof. Modra Murovska mani iedrošināja, un es arī jutu pienākumu neatteikt šim piedāvājumam.

Esmu institūtā jau diezgan ilgi, labi saprotu procesus, kuri šeit notiek, redzu arī virzienus, kuros mums būtu jāattīstās. Mans lielākais izaicinājums pašlaik ir savienot administratīvo darbu un pētniecību – esmu VirA projekta virusoloģijas darba pakas vadītāja, EATRIS-Plus projekta koordinatore, esmu iesaistīta arī dažos citos projektos.

Liels izaicinājums pašreiz ir institūta komandas paplašināšana, lai mums būtu lielāka kapacitāte sagatavot un iesniegt projektus, kā arī pēc tam tos realizēt.

Nav viegli saprast visas administratīvās lietas, tas prasa papildu zināšanas, kuras jāapgūst. Es ceru, ka man izdosies!

Man ir svarīgi izdarīt to, ko esmu uzņēmusies, neesmu radusi atstāt pusdarītus darbus. Sākot strādāt direktores amatā, īpašu pārsteigumu nebija – šo drēbi no iekšpuses zināju ļoti labi.

Jāsaka milzīgs paldies RSU Zinātnes departamenta direktorei Lienei Ņikitinai-Zaķei, kas man ir atbalsts administratīvos jautājumos. Arī asoc. prof. M. Murovska blakuskabinetā nekad neatsaka padomu.

Institūtam ir gara vēsture – tas dibināts 1923. gadā un tam bijuši dažādi nosaukumi un saimnieki. Ar kādiem projektiem pūrā saņēmāt MVI un kādi ir nākotnes attīstības plāni?

Man kā direktorei ir svarīgi pārredzēt ne tikai administratīvo, bet arī akadēmisko lauku un saprast, kurā virzienā virzīt institūta pētniecību. Pēdējā laikā MVI ir bijušas vairākas zinātniskās kapacitātes celšanas aktivitātes, piemēram, projekts BALTINFECT, kurā iepirkām jaunu aparatūru un izveidojām divas jaunas laboratorijas. Personālam bija iespēja doties apgūt jaunas, praktiski pielietojamas zināšanas pie mūsu sadarbības parteriem Helsinku Univesitātē, Upsalas Univesitātē, Ferāras Univesitātē un citur. Daudz ir tīklošanās, jaunu kontaktu un kopīgu ideju radīšanas pasākumu. Jāpiemin asoc. prof. M. Murovskas vadītais COST projekts par mialģiskā encefalomielīta / hroniskā noguruma sindromu, kas pašlaik ir viena no vadošajām tēmām MVI. Patlaban profesore vada arī VirA projektu, kas ir kapacitātes celšanas projekts un kura ietvaros jūlijā organizēsim vasaras skolu. Es pati esmu koordinatore EATRIS-Plus projektam no Latvijas puses, kopā projektā ir 20 dalībnieki no 14 valstīm. Šis projekts ir vērsts uz kapacitātes celšanu personalizētās medicīnas jomā.

Mums ir lieliskas iespējas doties pieredzes apmaiņas braucienos un uzņemt šeit dažādu līmeņu ekspertus un veidot kopīgus projektus. Tas prasa laiku un enerģiju, bet ir jāizkustina tas akmens, lai ūdens sāktu tecēt.

Starptautiskā aktivitāte paver plašas iespējas veidot konsorcijus. Šis virziens ir noteikti jāpaplašina un jāturpina, jo viens nav cīnītājs. Lai cik labs mums būtu kolektīvs, tomēr ne visu mēs varam, un ir jāmeklē sadarbības partneri.

Vēl viens MVI darbības virziens būtu promocijas darbu vadīšana kopā ar ārvalstu kolēģiem: viens eksperts no mūsu puses un otrs – kāds mūsu starptautiskais partneris. Piemēram, VirA projektā cieši sadarbojamies ar Ferāras Universitāti Itālijā, Ulmas Universitāti Vācijā un Šebas Medicīnas centru Izraēlā. Nesen tika parakstīts sadarbības memorands ar Arila Universitāti un RSU. Iespēju ir daudz un tās vajag izmantot.

Darbības joma, kura būtu jāattīsta, ir pakalpojumu centrs zinātniskajām institūcijām un pētniekiem. Lai to paveiktu, ir vajadzīgi profesionāli un zinoši kolēģi – tehniķi. Tas būtu liels solis institūta izaugsmē, kā arī iespēja nopelnīt pašiem savus līdzekļus.

Pakalpojumu centra izveidošana būtu izaicinājums ne tikai mums, bet arī visai RSU. Lielākā problēma pašlaik ir cilvēkresursi un par atalgojumu visu līmeņu darbiniekiem ir nopietni jādomā. Pakalpojumu klāsts izrietētu no institūtā pieejamās aparatūras, ar ko veikt dažādus molekulārās bioloģijas, imunoloģijas un mikroskopijas eksperimentus. Šī aparatūra ir iepirkta citu projektu ietvaros un patlaban netiek izmantota: vai nu nav atbilstīgu projektu, vai arī trūkst kvalificētu speciālistu.

Pašlaik mums dominē tīklošanās projekti, bet turpmāk būtu jāstrādā, lai iegūtu finansējumu pētniecības projektiem – tie piepildītu laboratorijas ar eksperimentiem un pētnieciskām aktivitātēm.

Mēs institūtā nepētām kaut ko tikai tīri zinātniskas intereses dēļ. Daudz sadarbojamies ar klīniķiem, un mūsu pētījumi ir praktiski noderīgi viņiem. Cenšamies darboties tā, lai izpētītais būtu ar pievienoto vērtību un dotu praktisku labumu pacientiem. Tīrā zinātne ir interesanta, bet mūsu pētījumi attīsta personalizēto medicīnu, un tā ir medicīnas nākotne.

Pārsvarā institūta pētniecisko interešu lokā ir autoimūnās slimības, piemēram, reimatoīdais artrīts, vairogdziedzeru autoimūnās slimības, fibromialģija, mialģiskais encefalomielīts / hroniskā noguruma sindroms. Mums ir pētījumi arī par onkoloģiskām slimībām (MVI ir Latvijā vienīgais Starptautiskās pretvēža asociācijas loceklis), un esam atvērti sadarbībai arī citos vizienos.

Bijām iesaistījušies divos Valsts pētījumu programmas projektos par Covid-19. Domāju, ka arī turpmāk pievērsīsimies garā Covid-19 pētniecībai, tā kā tam ir saistība ar mūsu aktuālajām tēmām – mialģisko encefalomielītu / hroniskā noguruma sindromu un fibromialģiju.

Noteikti jāpiemin vēl viens attīstāmais virziens – biotehnoloģija. MVI vadošajai pētniecei Vairai Saulītei jau ir noslēdzies projekts par dabīgo glikopeptīdu iegūšanas tehnoloģijas pilnveidošanu un to imūnmodulējošo īpašību izpēti.

Kā MVI izskatās uz Latvijas zinātnes skatuves?

Pēdējo gadu aktivitātes – COST, VirA, BALTINFECT projekti – ir nesuši gan institūta, gan RSU vārdu pasaulē. Iespējas sadarboties un tīkloties ir milzīgas, mums nav problēmu atrast partnerus ārvalstīs. Varam tikai uzrakstīt e-pastu un saņemt padomus, ieteikumus vai vajadzīgo informāciju.

Arī Latvijā savā pētījumu nišā esam līderi. Ir nerakstīts likums zinātnes pasaulē, ka katrai institūcijai ir savas pētniecības jomas, bet tagad šis uzstādījums sāk mainīties un lielāks akcents ir uz sadarbību.

Jums ir starptautiska darba un studiju pieredze. Kas ir vērtīgākais, ko no redzētā gribētu ieviest pie mums?

Pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas divus gadus nostrādāju privātā uzņēmumā Kembridžā – pētījām un pārbaudījām uztura bagātinātājus un to antioksidatīvās īpašības. Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Somijā, Spānijā un Zviedrijā esmu strādājusi projektu BALTINFECT un COST ietvaros, lai iegūtu pieredzi laboratorijas praktiskā darbā, veidotu kontaktus un kopīgas publikācijas. Tas arī veiksmīgi izdevās.

Mana nākotnes vīzija par MVI ir šāda: es ieeju laboratorijā, un tur ir tik daudz cilvēku, ka man jāizbrīvē vieta, lai varētu iziet cauri. Ja kāds saka, "cik jums tīra laboratorija!”, tas šajā gadījumā nav kompliments. Somijā un Zviedrijā esmu pieredzējusi pētnieku piepildītas laboratorijas, un tādas es vēlētos redzēt arī šeit. Tur pētniecībai ir spēcīgs valsts atbalsts. Tomēr laboratorijas visā pasaulē cīnās par projektu finansējumu, tāpēc ir lieli konkursi un sīva konkurence.  

Daži fakti par Zaigu Noru-Krūkli

• 2008. gadā iegūts doktora grāds medicīnā (apakšnozare – virusoloģija)
• Strādājusi RSU Pārmantotā vēža institūtā, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Molekulārās bioloģijas un ģenētikas laboratorijā, kā arī uzņēmumos CamMEDICA Ltd. un Cambridge Theranostics Ltd. (Kembridža, Lielbritānija) kā pētniece
• EATRIS-ERIC Latvijas nacionālā kontaktpunkta koordinatore un vairāku starptautisku zinātnisku organizāciju biedre (Pasaules virusoloģijas biedrība, International Society for NeuroVirology u. c.)
• Latvijas Zinātnes padomes eksperte
• Divu promocijas darbu vadītāja virusoloģijā
• Patīk autobiogrāfiska rakstura grāmatas, būt pie dabas, kā arī ceļot, apskatot un izbaudot gan dzimto zemi, gan tuvas un tālas valstis