Jūlija skrējienā
Šis bloga ieraksts top skrējienā, vasaras plaukumu diemžēl vērojot lielākoties tikai pa logu un nedēļas nogalēs. Tā laikam izpaužas tas, ka jau augusta beigās tiks noslēgts mans trīs gadu pētniecības projekts…
Pirms neilga laika atgriezos no mobilitātes brauciena uz Bard College Berlin Vācijā, kur ar divām šīs institūcijas pētniecēm apspriedām potenciālās nākotnes sadarbības iespējas akadēmiskā darba izpētes jomā. Tāpat lielu daļu mēneša vadīju, virtuālās mobilitātes ietvaros viesojoties Keio Universitātē Japānā un izmisīgi apkopojot dokumentus, kas nepieciešami, lai pieteiktos vīzai iebraukšanai Japānā jau augustā. (Tas nu ir darīts!) Pirms brīža sapratu, ka no aprīļa visu laiku esmu bijusi kustībā – braucot no vienas mobilitātes mērķa vietas uz nākamo, apmeklējot dažādas universitātes Vācijā, kā arī sadarbojoties ar pētniekiem Melnkalnē un salīdzinoši īsā laikā veicot tur arī lauka pētījumu. Uzreiz jāsaka, ka sadarbības izvēršana ar Melnkalnes kolēģiem ir nesusi jau nelielus, bet tīri reālus augļus. Jūlija pirmajā pusē RSU ciemojās Doņa Goricas Universitātes mācībspēku komanda, kas paviesojās arī mūsu universitātes biznesa inkubatorā un ar ko aktīvi apspriedām nākotnes darba formātus, sākot jau ar sadarbības memoranda apstiprināšanu.
Ir skaidrs, ka šie mobilitātes braucieni ir svarīgi, lai pavērtu ceļu jaunām idejām, jauniem pētījumu plāniem un jauniem kontaktiem – arī iepriekš neparedzamos veidos. Tā, piemēram, individuālā līmenī šobrīd apspriežu iespēju iesaistīties starptautiskā projektā, kam pievienoties uzaicināja kolēģis Brazīlijā, kurš bija dzirdējis par manām pētniecības interesēm pēc tam, kad tiku viesojusies Frankfurtes Universitātē šā gada aprīlī. Ir milzīgs prieks, kad veidojas šādi kontakti, kad pētnieka darbs tiek pamanīts, kad saprotam, ka esam koleģiālā vidē.
Tajā pašā laikā… Nudien būtu gribējusi, lai šie braucieni būtu izvērstāki un notiktu rāmākā tempā, neizlaižot vasaras un atpūtu tikai tāpēc, ka pētījuma finansējuma periods tuvojas noslēgumam un jāpaspēj sasniegt visi pirms daudziem gadiem solītie projekta nodevumi – it īpaši laikā, kad tagad tikai lēnā garā sākam aptvert pandēmijas ietekmi uz mūsu darbu. Atsaukšos vēlreiz uz Japānu: tur joprojām var iebraukt tikai ar īpašu uzaicinājumu, vīzu, negatīvu COVID-19 testu un sagatavotu izvērstu plānu katrai dienai, ko paredzēts pavadīt šajā valstī. Tīri praktiskās realitātes šobrīd nesakrīt ar uz papīra rakstītiem plāniem, nemaz nerunājot pat par mūsu mentālo veselību. Mums visiem, tostarp arī pētniecības finansējuma devējiem un pārvaldītājiem, tas būtu jāņem vērā, arī domājot par to, ko spējam vai nespējam kādā brīdī izdarīt.
Domājot par jūlijā paveikto, jāpiemin arī Eiropas Sociālantropologu asociācijas (European Association of Social Anthropologists) konferences Transformation, Hope and the Commons virtuālais apmeklējums, kā arī cītīgs darbs pie publikācijas, kas top speciālizdevumam par pārsteigumiem mūsdienu antropoloģijā. Teksta aizmetņi radās 2021. gada novembrī notikušās Amerikas Antropologu asociācijas (American Anthropological Association) diskusijā par šo pašu tematu, un man prieks, ka kopā ar kolēģiem no dažādām valstīm un institūcijām varu turpināt domāt un rakstīt par izbrīna un pārsteiguma elementiem pētniecības darbā.
