50 gadu bērnu ķirurģijā! RSU profesora Arņa Eņģeļa stāsts

Pusgadsimts Bērnu slimnīcā, ārstējot mazos pacientus. Ceturtdaļgadsimts, mācot jaunos bērnu ķirurgus. Tāds ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesora Arņa Eņģeļa dzīvesgājuma kopsavilkums. Nesen tuvinieki, draugi un kolēģi sveica profesoru 70. dzimšanas dienā. Aicinājām jubilāru uz interviju, lai pārrunātu kaut nelielu daļu no viņa ieguldījuma pacientu veselībā un studentu izglītībā.

Kad iesaistījāties RSU studentu docēšanā, bijāt ārsts ar 25 gadu pieredzi. Pienāca brīdis, kad vēlējāties savas zināšanas nodot jaunajiem.

Katrs mediķis vēlas, lai jaunie ārsti jebkurā specialitātē būtu arvien zinošāki un kompetentāki.

Viņi iegūst mūsu prasmes un uz to bāzes audzē savas zināšanas. Bērnu ķirurģijas katedras darbā mani iesaistīja toreizējais katedras vadītājs profesors Aigars Pētersons. Ilgus gadus strādāju profesora vadībā, un pirms desmit gadiem viņš izvēlējās mani kā nākamo katedras vadītāju. Šodien esmu profesors RSU Bērnu ķirurģijas katedrā, kuru vada asociētā profesore Zane Ābola.

Esat mediķis, kuram salīdzinoši drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija iespēja apmeklēt vadošās Rietumeiropas klīnikas un apgūt kolēģu pieredzi.

Mūsdienās svešvalodu, it īpaši angļu valodas prasme ir ikdienišķa parādība. Citādi bija deviņdesmito gadu sākumā, kad manas angļu un vācu valodas zināšanas bija retums. Tādēļ varēju apmeklēt dažādas vadošās ES klīnikas, piemēram, Vācijā, Kārlsrūē un Heidelbergā.

Valodu zināšanas jums deva iespēju strādāt ar ārvalstu studentiem. Kā gadu gaitā mainījies RSU ārvalstu students?

Pirms gadiem divdesmit lielākais ārvalstu studentu skaits bija no Āzijas – arābu valstīm, Indijas un Šrilankas. Eiropas Savienības valstu studentu skaits bija neliels. Pašreiz ārvalstu studentu absolūtais vairākums ir no Vācijas, Zviedrijas, Somijas un citām ES dalībvalstīm. Nekādā gadījumā necenšoties mazināt citu valstu studentu spējas, jāatzīst, ka izmaiņas studentu izcelsmes valstīs liecina par RSU piedāvāto studiju programmu augsto līmeni un starptautisko prestižu.

Vācu students ar RSU diplomu bez jebkādām problēmām ne tikai var sākt darbu, bet ir arī pieprasīts jaunais speciālists savā dzimtenē.

Salīdzinot ārvalstu studentus ar mūsu studentiem šodien, varu teikt, ka viņi ir ļoti līdzīgi. Lai gan ir divas mācību valodas, programma ir viena un tā pati, turklāt agrāk bija tikai atsevišķas ārvalstu studentu un vietējo studentu grupas.

Tagad ir daudz jaukto grupu, kurās visi kopā mācās angļu valodā. Tas ir liels ieguvums, jo nekas tā nesatuvina kā kopējas studijas.

Ar kādām metodēm veidojat studentos izcilību?

Katrai nodarbībai ir jābūt interaktīvai. Man kā docētājam ir jāpanāk, lai studenti reaģē, atbild, uzdod jautājumus. Tās nav skolmeistara un skolēna, bet padomdevēja un padoma uzklausītāja attiecības. Mēs strādājam kopā. Es nepārtraukti cenšos kaut ko iemācīt, nodot savas zināšanas un prasmes, bet studenti, izmantojot atgriezenisko saiti, mani informē, kā ir sapratuši. Es to analizēju, varbūt kaut kas ir jāpapildina vai jāmaina.

RSU mūsdienās plaši izmanto simulācijās balstītas studijas. Vai pielietojat šo metodi, mācot jaunos bērnu ķirurgus?

Simulācijas ir svarīgas gan studentiem un rezidentiem, gan jaunajiem ārstiem un pieredzējušiem mediķiem, kuriem nepieciešams atsvaidzināt prasmes.

RSU rīcībā ir fantastiskas simulāciju iespējas MITC un universitātes klīnikās. Topošo pediatru ķirurģijas kursa praktiskās studijas notiek MITC, kur studenti apgūst brūču šūšanu, pārsiešanu, diegu noņemšanu, nazogastrālās zondes ievietošanu un citas manipulācijas. Man ir bijusi iespēja diezgan daudz apmeklēt vadošās Vācijas un citu valstu klīnikas. Tur iepazinu dažādas simulāciju iespējas, kuras RSU strauji attīstījušās pēdējo 15 gadu laikā. Jau ilgāku laiku varam teikt, ka esam turpat, kur vācieši, un mācām to pašu un dažkārt pat vairāk nekā mūsu rietumu partneri.

Medicīna nav iedomājama bez pētniecības, kas dod iespēju ārstēt arvien sarežģītākas saslimšanas. Arī jūs esat daudz paveicis pētniecībā. Kāda tā bija pēc neatkarības atgūšanas?

Atšķiras gan pētniecības iespējas, gan līmenis. Pirms gadiem 25 zinātniskās tēzes varējām aizsūtīt uz vietējiem kongresiem Latvijas vai Baltijas mērogā. Eiropas kongresos mūsu tēzes bieži nepieņēma to nepietiekamās kvalitātes dēļ.

Situācija ir mainījusies, un nu jau ilgu laiku esam līdzvērtīgi partneri, kuru tēzes dažādos Eiropas kongresos tiek pieņemtas un augstu novērtētas.

Kā zinātnes universitāte RSU nodarbojas gan ar studiju darbu, gan pētniecību. Publikāciju skaits starptautiski citējamos žurnālos un pētnieku skaits, kuri piedalās projektos, pieaug katru gadu.

Profesors A. Eņģelis ikdienas darba epizodēs

Kuru pētījumu jūs izceltu citu vidū?

Ja lūdzat kādu izcelt, tad šoreiz pieminēšu pētījumu, kuru veicam kopā ar manu RSU doktorantu Timuru Zurmutaī. Akūtam apendicītam ir svarīgi pēc iespējas ātrāk noteikt diagnozi, lai sāktu ārstēšanu. Tad būs visefektīvākais rezultāts, un apendicīts tiks izārstēts, kamēr nav perforējis jeb, kā tautā saka, plīsis. Jāuzsver gan, ka apendicītu var izārstēt arī pēc plīsuma, tomēr šāda ārstniecība ir sarežģītāka.

Akūtu apendicītu var arī neoperēt un izārstēt ar antibiotikām. Svarīgi ir precīzi noteikt, vai un kad to drīkst darīt, lai neapdraudētu pacientu. Šādu pētījumu veicam pašlaik. Timurs ir trešā gada doktorants – sadarbojamies jau kopš viņa studiju laikiem RSU Medicīnas fakultātē. Patlaban viņš ir bērnu ķirurgs rezidents Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) un vada nodarbības RSU studentiem kā Bērnu ķirurģijas katedras asistenta pienākumu izpildītājs.

Mana sadarbība ar profesoru Eņģeli sākās, kad biju sestā kursa students. Toreiz profesors piekrita būt mana diplomdarba vadītājs, bet tagad vada doktora darbu. Varu teikt, ka zinātnisko pētījumu veicam kopā.

Profesors ir atsaucīgākais darba vadītājs, kādu esmu saticis un par kādu jebkad esmu dzirdējis no citiem doktorantiem. Šī sadarbība man ir ne tikai profesionāls atbalsts, bet arī palīdzība grūtākos brīžos, kad kaut kas neizdodas.

No profesora esmu iemācījies uz notikumiem skatīties vēsturiski. Ne tikai izolēti vērtēt un apgūt kādus atklājumus medicīnā, bet analizēt tos uz konkrētā laika vēsturiskās skatuves. Tas nepieciešams, lai kopumā izprastu, kā procesi attīstās. Profesors man ir iemācījis analizēt problēmu gan šauri, skatoties uz atsevišķām detaļām, gan plaši, vērtējot dažādas blakusparādības un notikumus.