Māsa Maira Šlujeva: Man pietiek ar pacienta teikto – paldies, ar jums jutos drošībā

Autore: Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa

Viņa atklāj māsas darba mīkstumu un garozu, personisko stāstu, kas aizveda līdz šai profesijai, atšķirīgo anestēzijas māsas un paliatīvās māsas pienākumos, vēstī par māszinību studijām, kur simulācijas mācības atgādināja ceļojumu nākotnē, un par pozitīvām pārmaiņām attieksmē pret māsām.

Maira studēt māszinības sāka 37 gadu vecumā. Līdz tam uzcītīgi audzināti trīs bērni un veikti dažādi darbi, piemēram, viņa strādāja par manikīra un pedikīra meistari. Tā, veicot pēdu aprūpi draudzenei, viņai radās ideja – kāpēc es nevarētu būt podologs? “Podoloģijas praksē Valsts apdegumu centrā man bija “klikšķis” – aprūpējot brūces, sapratu, ka man šāds darbs patīk un ka podoloģija, iespējams, nav līdz galam mana īstā vieta,” atklāj Maira.

Tādēļ, tikko ieguvusi podoloģijas diplomu, 2019. gadā viņa sāka studēt māszinību programmā. Tolaik – trīs gadus Sarkanā Krusta medicīnas koledžā, noslēguma gadu – RSU bakalaura programmā Māszinības.

No paliatīvās aprūpes līdz anestēzijas māsas darbam

Pašlaik jūs esat anestēzijas māsa. Iespējams, daļai cilvēku no filmām radies iespaids, ka operāciju zāle ir trauksmaina vide, kur, sarkanām lampiņām iedegoties kādā aparātā, ātri jārīkojas, jāglābj pacients. Ja šāda situācija ir, ko tādā brīdī dara anestēzijas māsa?

Kad “sarkanā lampiņa iedegas”, ārsts dod norādījumus ordinācijas māsai, ko darīt, piemēram, nolaist operāciju galdu, sagatavot medikamentus pacienta stāvokļa stabilizēšanai vai reanimācijai. Jo vairāk profesionāļu tajā brīdī reaģē, jo labāks ir rezultāts. 

Tātad māsas darbībai jābūt ātrai un precīzai…

Jā! Viena no bīstamākajām lietām, ko uzsver saistībā ar māsu izdegšanu, pārstrādāšanos un pacientu drošību, ir medikamentu sajaukšana. Ļoti daudziem medikamentiem ir līdzīgi iepakojumi, piemēram, atropīna un adrenalīna iepakojumi ir praktiski vienādi, atšķiras tikai ampulas krāsa un nosaukums.

Arī stresa brīdī trīsreiz pārbaudi, ko esi paņēmis rokā, jo māsas galvenā atbildība ir sniegt precīzu medikamentu precīzā devā pareizajam pacientam.

Taču realitātē droši vien šīs lielās glābšanas situācijas ir izņēmums, biežāk viss notiek mierīgi un paredzami, vai ne?

Plānotās operācijās tiešām šādi gadījumi ir procentuāli izņēmumi, akūtajā ķirurģijā – biežāki. Tādēļ māsas rotē, piedaloties gan akūtajās, gan plānveida operācijās. Pie mums, Vidzemes slimnīcā, lielākoties notiek plānveida ķirurģija, tādēļ stresa līmeni var ļoti labi balansēt. Turklāt es spriedzes situācijās darbā jūtos ļoti atbalstīta no ārsta, no komandas – strādājam vienoti. 

Protams, kopumā operācijas vienmēr saistās ar risku. Sākot ar to, ka pacientam nevarēs nodrošināt elpošanu, beidzot ar ļoti, ļoti nelabvēlīgām sekām, kad pacientam var pēkšņi krist asinsspiediens vai pat apstāties sirdsdarbība. Tāpēc anestēzijas dienestam ir nepārtraukti jāvēro pacients. Ja ir spinālā anestēzija, cilvēks pats var paust savas sajūtas māsai, ja ir vispārējā anestēzija – uzticamies anestēzijas aparātiem un monitoriem. Vērojam arī, kā pacients izskatās vizuāli. Ne mirkli neatslābstu.

Vidzemes slimnīca ir daudzprofilu slimnīca, un es piedalos visa veida operācijās.

Daļa no SIA Vidzemes slimnīca anestēzijas dienesta ārstiem un māsām, saņemot slimnīcas vadības atzinību par inovāciju ieviešanu un jaunu metožu apguvi nodaļā. No labās: slimnīcas ārstnieciskā direktore I. Ozoliņa, Reanimācijas un anestezioloģijas nodaļas virsārste L. Kīna, anesteziologs reanimatologs J. Zālamans, Maira Šlujeva, anestezioloģe reanimatoloģe E. Romanovska, māsas I. Vilka un D. Jevdokimova, Reanimācijas un anestezioloģijas nodaļas virsmāsa D. Karlsone un slimnīca valdes priekšsēdētājs U. Muskovs. Foto no Vidzemes slimnīcas arhīva

Kurā brīdī sākas māsas darbs ar operējamo pacientu?

Sagatavošanu veic kolēģi attiecīgā profila nodaļā. Anestēzijas māsa pacientu sagaida pie operāciju zāles, ieved telpā. Es pārbaudu pacienta identitāti – pajautāju viņa vārdu (ja viņš spēj runāt), ko uzrakstu uz aproces, un pacienta vēsturi. Pārliecinos, uz kādu operāciju viņš ieradies – lai zinātu, ka ir īstais pacients uz īsto procedūru. 

Ja pacients nevar pats uzkāpt uz operāciju galda, izmantojam tehniskos palīglīdzekļus. 

Iebraucot operāciju zālē, māsa uzliek pulsa oksimetru, lai noteiktu skābekļa saturu asinīs, pievieno elektrodus sirdsdarbības monitorēšanai u. c. nepieciešamos aparātus. 

Savukārt pēc operācijas anestēzijas māsa kopā ar ārstu modina pacientu un, kad pacients ir pilnībā atmodies, viņu atvieno no monitorēšanas iekārtām un transportē pacientu atpakaļ uz nodaļu. Ja bijusi spinālā anestēzija, tas var notikt jau pēc 15 minūtēm. Ja bijusi pilnā narkoze, tad gaida, kad pacients atsāk pats elpot. Tad var izņemt trubiņu vai laringeālo masku no elpceļiem. Pirms tās izņemšanas pacientu modina, mēģinot panākt kontaktu un pārliecinoties, ka pacients spēj pats elpot. Esmu ievērojusi – ja pacientam pirms tam izstāstu, ka pēc operācijas viņu modināsim un kad dzird savu vārdu, lai taisa acis vaļā, viņš tiešām, saukts vārdā, mostas. Ja nepaspēj to izrunāt, reizēm šķiet, pacients nemostas tik raiti, kā mēs gribētu. 

Operācijas laikā pacienti lielākoties ir uztraukušies – gan jaunie, gan vecie. Mans uzdevums ir katram sniegt sajūtu, ka blakus ir cilvēki un viņš nebūs savā ceļojumā viens.

Mēs iepazīstamies, izstāstu, kur es atradīšos operācijas laikā, un izrunājam, ja viņš būs operācijas laikā pie samaņas – viņš vienmēr var mani uzrunāt vārdā un lūgt palīdzību, ja ir auksti, kaut kur spiež, ja viņam kaut kas nepatīk. 

Tātad lielā mērā māsas darbs ir emocionālā atbalsta sniegšana pacientam. 

Protams. Man ir viena fotogrāfija, kurā pacienta roka atrodas uz roku balsta un es šo roku turu. Tā es to turēju visu operācijas laiku. Vectētiņam bija tuvu 90 gadiem, un viņam tas bija ļoti svarīgi.

Foto no privātā arhīva

Pacienti lielākoties operāciju laikā ir ļoti nodalīti no operācijas sterilā lauka. Smejamies – mēs uzcelsim jums telti un jums būs pikniks. Tad tajā “piknika telts daļā” esam kopā. 

Jūs piedalāties arī ķeizargrieziena operācijās? 

Jā! Tas ir īpaši emocionāls brīdis, sevišķi pirmajās reizēs. Atceros, es zvanīju uz mājām un sajūsmināta stāstīju: “Es redzēju, kā bēbītis piedzima!” Tas bija pirms diviem gadiem. Protams, lielākais atbalsts māsai jāsniedz mammai, jo bērnu aprūpē jaundzimušo dienests. Varbūt viņai ir pirmais bērniņš un ķeizargrieziena operācija. Varbūt ne pirmā atvase, bet pirmā operācija. Vai kāds mazulis iepriekš nelaimīgi gājis bojā… Tādēļ emocijas ir ārkārtīgi dažādas. 

Es atbalstu mammas, glaudot galvu, turot roku, stāstot, kā viss notiks – ka tu jau pēc divām minūtēm satiksi savu mazulīti un viss būs kārtībā.

Kad bērniņu atnes un pieliek mammai pie vaidziņa, viņai rit prieka asaras, un mēs nevaram palikt vienaldzīgi, tā ir mūsu saldā maizīte.

Emocionālā atbalsta sniedzējiem pašiem ir svarīgi ievērot psihohigiēnu, būt psiholoģiski atbalstītiem. Ārzemēs, piemēram, pēc pacienta zaudējuma vai smagiem notikumiem tiek piedāvāts psiholoģiskais atbalsts, brīvdienas… 

Mums ir pieejams klīniskais psihologs un slimnīcā ir brīnišķīga kapelāne. Ir iespējamas arī supervīzijas nodarbības.  

Traģēdijām ir dažāda intensitāte, piemēram, ja tā ir bērna vai jaunās mātes bojāeja, noteikti jābūt iespējai doties mājās. Tas ir arī profesionāļa emocionālais zaudējums, kur apsver, ko varēji darīt vēl… Tas jāizsāp un jāsaprot, cik tajā ir tava atbildība. Esmu pieredzējusi, ka reanimācijā miris pacients un mēs ar ārstu esam saskatījušies ar skatienu, kas vēstī – (bezcerīgā tonī) bet ko mēs varējām darīt labāk? Vairāk? Visbiežāk jau secinām – neko. Pacients jau bija ļoti smagā stāvoklī… Bet dažreiz šie jautājumi paliek uz ilgāku laiku. Tad psihologa atbalsts ir nenovērtējams. 

Pirms darba anestēzijas dienestā jūs strādājāt paliatīvajā aprūpē, kur jo īpaši ir svarīgs emocionālais atbalsts. 

Nedaudz pakāpšos atpakaļ… Jau minētajā praksē Apdegumu centrā bija anestēzijas māsa Ņina, kura man krieviski pateica atmiņā iespiedušos vārdus, ko var latviskot – mēs visi staigājam zem viena Dieva. Kādu dienu es varu būt šī pacienta vietā. Šos vārdus es kā ceļamaizi nesu līdzi, ejot pie ikviena pacienta. Vienīgais, ko ikkartam no viņiem no manis vajag, ir atbalsts, sapratne un cieņa. Īpaši paliatīvajā aprūpē, hronisko pacientu aprūpē māsa ir tas cilvēks, kurš pirmais pamana izmaiņas viņa uzvedībā vai veselības stāvoklī, piemēram, ja ir sāpes.

Mans uzdevums ir pacienta vēsti nodot ārstam. Pacients līdz ar to jūtas sadzirdēts. 

Pienāk brīdis paliatīvajā aprūpē, kad cilvēks vairs nav pie samaņas. Taču pats miršanas process nav tik ātrs, kā varētu iedomāties. Kad tu tajā esi līdzās, redzi katru izmaiņu, labs ārsts kopā ar māsu pacientu var izvest cauri miršanas procesam iespējami komfortablāk. 

Paliatīvā aprūpē un operāciju pieredzē ne reizi vien esat saskārusies ar nāvi… Kāda šī pieredze bija sākumā un kā uz to skatāties tagad?

Kad cilvēks ir paliatīvajā aprūpē, nāve ir dabiskais dzīvības noslēguma process, uz ko pacients ir gatavojies.
Pirmo reizi es ar nāvi saskāros privātajā dzīvē, un tas arī bija viens no iemesliem, kas mani pamudināja studēt māszinības. Mana tēta dzīvesbiedrei diezgan agrā vecumā diagnosticēja aizkuņģa dziedzera vēzi. Es kaut kā biju kļuvusi par viņas uzticības personu. Toreiz es pārliecinājos, ka paliatīvajā aprūpē nāve ir pacientam atvieglojums, tās ir viņa ciešanu beigas. Piederīgie, protams, to uztver citādāk.

Savukārt reanimācijas nodaļā biežāk nāve nav tas, ko mēs gaidām – tur gribam redzēt stāvokļa uzlabošanos un turpmāku ārstēšanos. 

Paliatīvajā aprūpē mēdz būt arī jauni cilvēki...

Jā… Un, paldies Dievam, mūsu slimnīcā nav bērnu paliatīvās aprūpes, tāpēc ka tajā droši vien man būtu ļoti grūti strādāt.

2017. gadā jūsu ģimenē notika nelaime – jūsu vīrs zaudēja labajai rokai četrus pirkstus, kas viņam, mūziķim, bija tik svarīgi darbā (viņš bija kantri grupu Dakota un Mirta & Hot Accoustics dalībnieks, vijolnieks un ermoņiku spēles meistars, piedalījies citu grupu priekšnesumos). Vai jums palīdzēja pirmās zināšanas medicīnā, toreiz vēl podoloģijā?

Tolaik visvairāk noderēja tas, ka līdzās bija docētāji, kuriem bija pazīšanās, tostarp Latvijas Mikroķirurģijas centrā. Man bija, kam uzdot satraucošos jautājumus, piemēram, ja, pārsienot brūci, pamanīju kaut ko aizdomīgu. Docētāji bija liels emocionālais atbalsts. Tas arī bija viens no emocionālajiem spērieniem – sapratu, ka aprūpe ir mans aicinājums.

Nu jau esmu piemirsusi par notikušo. Vīrs mainīja profesiju (sākumā gan mēģināja griezt ģitāru un vijoli uz otru pusi, bet veiksmīga muzicēšana vairs neizdevās). Viņš adaptējās ārpus mūzikas, ir brīnišķīgs profesionālis apkures sistēmu, ūdens un santehnikas ierīkošanas jomā. 

Ne visām māsām jāredz asinis

Kādas īpašības, jūsuprāt, vajadzīgas labai māsai?

Vispirms – pamatu pamats māsai ir cilvēka, tuvākā mīlestība, bez tās diez vai vari būt laba māsa. Ja tu nāksi pie pacienta ar cilvēkmīlestības domu, nekas nevar neizdoties. Jo visas pārējās ir tehniskas lietas – katetri, injekcijas...

Un tas arī jāspēj – redzēt asinis un nenoģībt...

Ir māsas, kurām ir bail no asinīm. Pilnīgi normāli! Viņas strādā nodaļā, kur asiņu praktiski nav, piemēram, neiroloģijā.

Mūsdienās arī māsas darbā daudz nāk klāt tehnoloģijas, kas atvieglo darbu. Koledžā varēja mācīties, izmantojot mulāžas, RSU ir ļoti modernas simulācijas. Pandēmijas dēļ sanāca daudz apgūt klīniskā vidē, kas ir bailīgi. Bija kauns iet pie pacienta, jautāt – vai ļausiet to un to? Ne jau visi grib, lai viņu aprūpē students. Bet arī tā ir prasme – pārliecināt pacientu, ka nenodarīšu pāri, ka mēs mācāmies, lai palīdzētu jums un citiem… 

Ne katrs var arī aprūpēt cilvēku, kam jāsatīra, piemēram, fekālijas... Cik tas ir māsas kompetencē, cik – māsas palīga?

Pamatā tas ietilpst māsas palīga kompetencē, bet no pašas konkrētās māsas atkarīgs, vai viņa tajā iesaistīsies. Dažreiz pacients ir smalkas miesasbūves, bet citreiz vajadzīgi trīs cilvēki aprūpē, un māsai jāiesaistās, gribi negribi. Fekālijas ir dabiskas, un lielākā daļa no mums, māsām, šādu aprūpi uztver pilnīgi normāli un ar gadiem sāk sadzīvot ar aizvien vairāk dažādiem cilvēku ķermeņa šķidrumiem un izdalījumiem. 

Atklāti – man pēdējā situācija, kur sevi bija ļoti jālauž, bija cilvēka apkopšana, kuram ir traheostoma. To liek elpceļos, un no tiem izdalās sekrēti, krēpas. Kādā mirklī šķita – es to nevaru.

Kad sapratu, es to spēju, šķita – tagad es varu visu! Ja saproti, ka gribi būt māsa, tev tas ir jāvar – tu nevari stāvēt un vemstīties.

Un ir daļa jauno māsu, kas šādu situāciju dēļ studijas pamet, saprotot, ka netiks galā. 

Kāda ir noslodze māsas profesijā? 

Kādreiz māsas strādāja milzīgas virsstundas. Šobrīd lielākā daļā stacionāru māsas tiek aicinātas strādāt vienu slodzi, lai pēc iespējas attālinātu izdegšanu un kļūdu iespēju, kas var apdraudēt pacientu drošību. 

Aprīkojuma un psiholoģiskā ziņā mēs tiekam līdzi Skandināvijas valstīm, atalgojuma ziņā – vēl ne. 

Arī Valmierā pietiekami daudz māsu rotē starp kādām no tuvējām slimnīcām, lai nopelnītu vairāk. Tomēr tas it nemaz nav normāli, ja no vienas maiņas (sevišķi naktsmaiņas) māsa dodas uz tāda paša profila nākamo maiņu citā stacionārā. Sevišķi Rīgā, kur viss norit intensīvāk. Tur māsas, kuras strādā abās lielajās klīniskajās universitāšu slimnīcās, strādājot vairākas maiņas pēc kārtas.

Cik gara ir viena dežūra? 

Dažādi. Mums tās var būt astoņu vai 24 stundu maiņas, jo katru dienu operāciju blokā uz, piemēram, piecām zālēm vajag piecas brigādes, bet pa nakti paliek tikai viena. Es pati trīs dienas nedēļā strādāju pa astoņām stundām, un tad ir viena diennakts maiņa. 

Kā jūs pieradāt pie tāda režīma? 

Cilvēks ir elastīgs – pielāgojas visam. Pagāja laiks, un apradu – ir labi.

24 stundu darbs ir bez apstājas vai ar iespēju brīžiem atgulties?

Kā kuru reizi. Ir mirkļi, kad var apsēsties, ne gulēt – sēdus iesnausties. Operāciju zālē – ja ir operācija, visu laiku noturi uzmanību. Reanimācijas nodaļas māsai visu laiku jāvēro aparatūru rādītāji un pacienti.

Tātad māsai jābūt fiziski izturīgai...

Jā!

Ievērojot savienotā trauka principu – darbā mēs “lejam sevi ārā” –, ir jāmeklē, kur sevi uzpildīt. Tādēļ kāds iet uz baseinu peldēt, cits skrien u. tml.

Es ar vīru divreiz nedēļā dziedu kamerkorī. Daudziem kolēģiem aizraušanās ir dārzs. Jāuzpilda sevi, lai neizdedz. 

Kur jūsu studiju biedrenes vēl strādā?

Arī privātajās klīnikās (nereti paralēli darbam slimnīcā, nepilnu slodzi), skolās, kosmetoloģijā, ģimenes ārstu praksēs, NMPD. Ir māsas, kas dienē armijā, medicīnas centrā. 

Vai jūs pati būtu gatava doties karā? 

Es uzskatu, ka mediķim, kamēr viņa veselības stāvoklis ļauj, būtu jābūt mobilizējamam. Viņš varētu sniegt palīdzību slimnīcā vai kara laukā… Jā, es ietu karā!

Mani puiši ir paaugušies, nav zīdainīša mājās, kas man būtu jāsargā kā cāļu mātei. 

Studijas RSU

Kas likās interesantākais RSU studijās?

RSU simulāciju centrs – Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrs! Tā bija tāda brīnumzeme. Mēs arī redzējām simulētās operāciju zāles – tas bija, it kā skatītos filmu par nākotni.

RSU tā ir milzīga priekšrocība – mācīties simulētā vidē, sākot ar neatliekamo palīdzību un beidzot ar dažādām operācijām un visu citu.

Liela pateicība par to, kā simulācijās balstītās mācībās palīdzēja simulācijas instruktores Madara Blumberga un Ligija Vucāne. Šīs mācības ļoti noderēja eksāmenos. Protams, darbojāmies ar klīniskajā vidē. 

Novērtēju, ka RSU bija ļoti sakārtots studiju grafiks – nekas netika mainīts, un man kā strādājošam cilvēkam tas bija ļoti svarīgi. 

Jūs sākāt studēt nobriedušā vecumā. Cik veci bija jūsu studiju biedri?

Dažādi – gan uzreiz pēc vidusskolas, gan mana vecuma, un pat pēc 50.

Jūs turpināt studijas maģistrantūrā. Kā tās atšķiras no bakalaura programmas?

Maģistrantūrā pasniedzējam vairs neesam tikai studenti – esam jau kolēģi, varam diskutēt ar pasniedzēju kā ar līdzīgu.

Maģistrantūra ir akadēmiskā programma, un te apgūstam līderību, vadīšanu, pacientu drošību, aprūpes aktualitātes. 

Bakalaura darbā es pētīju, kā māsas līderes vadīšanas stils ietekmē darbinieku labbūtību darbavietā. Aptaujāju māsas, lai noskaidrotu, kāds vadības stils dominē konkrētajā darbavietā. Maģistra darbā pētīšu mobingu stacionāra vidē – vai tas notiek? Kas ir biežākie upuri? Kas ir mobinga veicējs? Kā slimnīcas vadība to var ietekmēt?

Kāda kopumā ir sajūta par attiecībām starp māsu un ārstu – vai ir līdzvērtības sajūta, katram ir savi svarīgie pienākumi, atbildība vai nav?

Teikšu, kā ir, – tas ļoti atkarīgs no katras personības. Ir ļoti nedaudzi ārsti, ar kuriem var just, ka māsa nav ārsta sabiedrotais, bet tas, kurš pienes vajadzīgo. Kā starp jaunajiem, tā arī starp pieredzējušiem ārstiem ir daudz tādu, kuri māsu uztver kā savas jomas profesionāli un izturas ar cieņu, bet jo īpaši līdzvērtību izjūtu līdzās jaunajiem ārstiem. Daudzviet Latvijā, arī pie mums Vidzemes slimnīcā, ir daudz jauno ārstu, arī rezidenti, un ar viņiem ir vienkārši strādāt – viņi zina, kas viņiem jādara, māsa zina savu atbildību, un sadarbība notiek simbiozē, nav baiļu izdarīt kaut ko nepareizi. Māsa ar ārstu strādā plecu pie pleca, un viens bez otra nevar. 

Saistībā ar māsu izglītības reformu tagad tiek iegūts vispārējās aprūpes māsas diploms, bez specializācijas. Kā to vērtējat?

Kad strādāju paliatīvajā nodaļā, pandēmijas laikā kļuvām par tranzītnodaļu, kur līdzās paliatīvajiem pacientiem bija jāaprūpē gandrīz visa profila pacienti. Bija ļoti vērtīgi gūt pieredzi gan traumu, gan ķirurģijas, gan terapijas u. c. profilu pacientu aprūpē. Balstoties šajā pieredzē, man neradās jautājumi, kāpēc ir vajadzīgas vispārējās aprūpes māsas – lai nerodas situācija, ka māsa pārzina kādu šauru sfēru, piemēram, tikai prot pārsiet brūces. Man pēc vispārējās aprūpes māsas diploma iegūšanas, lai turpinātu strādāt anestēzijas dienestā, nepieciešama specializācija anestēzijā un intensīvajā aprūpē, un ar interesi gaidu tālāko izglītošanos.

Māsas profesijas bonusi

• Pacientu pateicība

“Te nedomāju ziedus, bet vienkārši paldies. Ja tu nāc pie pacienta ar mīlestību, tu tikai mīlestību gūsi pretī. To saņemu daudz (ar retiem izņēmumiem). Kad paņem manas rokas un saka “Paldies, es jutos drošībā!”, man neko vairāk nevajag.”

• Daudz palīgā nāk tehnoloģijas

“Pašlaik slimnīcas ir tik ļoti labi aprīkotas ar dažādiem tehnoloģijām, kvalitatīvām adatām utt. Tiek domāts par pacientu drošību, un ir labi darba apstākļi. Mūsu slimnīcā vienmēr pieejama ātra tehniskā palīdzība, ja kāds aparāts iziet no ierindas.”

• Sabiedrībā novērtēta profesija

“Tie laiki, kad par māsas profesiju teica “Ā, tu tikai māsiņa!, sen ir beigušies. Es nesen satikos ar pāris bijušajiem skolas biedriem, un, kad viņi uzzināja, ka esmu māsa, noelsās: “Vov!” Reģionā jūtu, ka māsas profesija tiek novērtēta.”

• Labumu grozs slimnīcas darbiniekiem

“Vidzemes slimnīcā mums, darbiniekiem, ir apmaksātas fiziskās nodarbības fizioterapeita vadībā, ir laba veselības apdrošināšanas polise, kas ietver zobārstniecību u. c., un citi labumi. Ar to stacionāra vadība rāda – tu mums kā darbinieks esi ļoti svarīgs.”

• Māsa vienmēr atradīs darbu

“Māszinību programma īpaša ar to, ka pēc tās vari gan pelnīt, gan jūti emocionālo gandarījumu par to, ka nāc pie cilvēkiem un esi ļoti vajadzīgs sabiedrības loceklis, jo bez māsas jau nevar!”