Skip to main content
Page is available only in Latvian
removingties.lv

Eiropas Sociālantropologu asociācijas (EASA) lielā konference notiek katru otro gadu. Esmu piedalījies lielā daļā šo pasākumu kopš 2002. gada konferences Kopenhāgenā.

Šāgada konferenci organizēja Barselonas Universitātes Antropoloģijas katedra, un tā attiecīgi arī notika Barselonā. Konferences kopējā tēma bija Doing and Undoing with Anthropology, ko neņemos pietiekami kvalitatīvi iztulkot, bet tas arī nav tik svarīgi, jo šo lielo konferenču tēmas parasti tiek veidotas tā, lai tajās komfortabli varētu iekļauties teju ikviens, kuram vien ir kaut kas, ko teikt.

Pieskaņošanās lielajai tēmai, protams, ir vēlama un ieteicama, bet strikta pieturēšanās pie tās ir sekundāra. Tā nu kopā ar kolēģi Mari Korpelu no Tamperes Universitātes pieteicām paneli To Tie or not to Tie: skilled professionals, transnational mobility, family and friends, kas arī bija viens no mobilitātes antropoloģijas tīkla (AnthroMob) pasākumiem, bet vienlaikus arī atspoguļoja manis vadītā projekta (re)Moving Ties interešu loku. Es pats šajā sekcijā neuzstājos, bet pildīju organizatora un moderatora lomu. Paneļa mērķis bija pievērst uzmanību tam, kā ar darbu saistītā mobilitāte ietekmē starppersonu attiecības, tādas kā, piemēram, attiecības starp ģimenes locekļiem – vīriem, sievām, bērniem, bet arī – draugiem un tālākiem paziņām.

Paneļa dalībnieki iezīmēja visai dažādu un plašu problēmu loku. Neanalizēšu katru no prezentācijām, bet pievērsīšos tikai dažām. M. Korpela stāstīja par sava pētījuma rezultātiem, analizējot Tamperē dzīvojošo imigrantu bērnu ikdienas dzīvi. Tā kā viņu vecāki ir tā saucamie “prasmīgie profesionāļi”, kuriem ik pa laikam nākas mainīt dzīvesvietu, tāds pats liktenis ir arī bērniem. Izrādās, ka prasme iedraudzēties tad kļūst par vienu no būtiskākajām iemaņām. Savukārt iepriekšējie draugi un arī attālākie radinieki parasti tiek pazaudēti. Taņa Visiča (Tanja Visic) no Ludviga Maksimiliāna universitātes Minhenē analizēja mobilo dzīvi akadēmiskajā vidē. Šeit mobilitāte tiek īpaši uzsvērta kā rīcībpolitikas stūrakmens, tomēr tai ir ievērojama un parasti – negatīva – ietekme uz cilvēku personīgo dzīvi. Līdz ar to akadēmiķiem nākas balansēt starp savu privāto dzīvi un karjeras iespējām. Tomēr T. Visiča uzsver, ka liela nozīme ir arī šķiriskajiem un dzimtes aspektiem. Rezultāts ievērojami atšķiras no lineārā vēstījuma, kādā parasti tiek portretēta akadēmiskā karjera – šeit ir daudz līkloču un kūleņu. Mūsu kolēģe Anna Žabicka (Vīnes Universitāte) prezentēja pētījuma rezultātus par homoseksuālo pāru izvēlēm, cenšoties atrast vēlamāko dzīves un darba vietu Amerikas Savienotajā Valstīs. Pievēršot uzmanību tieši pāriem no akadēmiskās vides, Anna pētīja jēdziena elsewhere (citur) izmantojumu šajās stratēģijās, kurās lielu lomu spēlē tas, kā viņas pētījuma dalībnieki iztēlojas savu iekļaušanos potenciālajā dzīves vietā un sapņošanu par kādu citu vietu, kur, iespējams, viņi varēs sevi pilnīgāk realizēt.

Es pats prezentēju citā panelī On Collective unpredictabilities and improbable socialities, ko organizēja Alberto Korsins Himeness (Alberto Crosin Jimenez) no Spānijas Zinātnes padomes. Man jāatzīst, ka viens no iemesliem, kāpēc pieteicos tieši šim panelim, bija paneļa samudžinātais apraksts, par kura cilvēcisko izcelsmi man radās šaubas. Attiecīgi pielāgoju arī savas prezentācijas tēmu, stāstot par neparedzamības vai nejaušības neatņemamo nozīmi dažos būtiskos cilvēciskās saskarsmes aspektos(piemēram, dāvanu apmaiņā, ģimenes attiecībās, mīlestībā, draudzībā, cerībā un ticībā). Diemžēl man jāsaka, ka kopumā paneļa prezentācijas, lai gan bija vairāk vai mazāk saprotamas, radīja samērā nelielu vienotas diskusijas iespaidu.

Viena no interesantākajām epizodēm visā konferencē bija atklāšanas runa, ko nolasīja Francisko Ferandiss (Francisco Ferrandiz). Viņa runas tēma bija Cuelgamuros memoriāls, kas agrākos laikos ticis dēvēts arī par Kritušo kareivju ieleju. Memoriālu izveidoja diktators Franko, lai atzīmētu un svinētu savu uzvaru, pieminot kareivjus, kuri krituši Spānijas pilsoņu karā. Protams, vienlaikus memoriālam vajadzēja arī parādīt, cik pozitīva ir bijusi Franko un visas fašistu puses loma, kas galu galā novedusi pie vienotības un uzplaukuma. Tomēr pēc Franko krišanas pamazām atklājās fakti, kas liecināja, ka memoriālā apglabātie kareivji ir krituši ne tikai Franko pusē. Republikas aizstāvju pēcnācējiem tas bija liels trieciens un raisīja sāpīgus pārdzīvojumus. Tomēr šajā stāstījumā, kā izrādījās, bija vēl cits slānis, kas pašā runā neatklājās, bet ko man pastāstīja kolēģi vēlāk. Proti – visi vārdi, kuri tika minēti kā tie, kas cietuši šajā procesā, bija ne tikai republikāņi, bet arī katalāņi. Proti, zinātājam šī runa bija ne tikai stāsts par pilsoņu karu un tā sekām, bet arī stāsts par katalāņiem un viņu attiecībām ar Spānijas valdību. Kā izrādījās, pilsoņu kara un katalāņu neatkarības centienu frontes lielā mērā pārklājās, turklāt tās joprojām bija diezgan aktīvas. Vēl interesantāku to padarīja tas, ka arī antropologu kopiena šajā valsī koncentrējas ap diviem poliem – Madridē un Barselonā, kas katra balstās savā vēsturiskajā tradīcijā un kuru robežas aptuveni sakrīt ar divām iepriekš minētajām (etnisko un politisko).

Augstos toņos kolēģi apmainījās domām apaļā galda diskusijā ar nosaukumu EASA Voices in Troubled World. Runa šeit bija par to, vai un kā biedrībai kā vienībai, tās vadībai vai tās biedriem vajadzētu iesaistīties politisko notikumu komentēšanā. Diskusijas pamatā bija EASA vadības komitejas paziņojums saistībā ar notikumiem Gazā, kas nosodīja Izraēlas veikto agresiju pret Gazas iedzīvotājiem, aicinot izmantot antropologu kontekstā balstītās dziļās zināšanas gan par šo teritoriju un cilvēku attiecībām tajā, gan par procesiem, kas tur novērojami (piem., vardarbība un karš). Tomēr diskusija izvērtās lielā mērā par to, kas ir tās zināšanas, un vai visas un visu zināšanas tika ņemtas vērā, kad tika veidots šis paziņojums. Diskusijas augstais tonis tika turpināts arī vēlāk, kad EASA Biedru kopsapulcē notika balsojums par to, vai virzīt uz vispārēju tiešsaistes balsojumu divdesmit trīs biedru izstrādāto rezolūciju par atteikšanos sadarboties ar Izraēlas akadēmiskajām institūcijām. Kā jau var nojaust, izvērtās diskusija par šādas rīcības jēgu vispār. Kāds kolēģis no Dienvidāfrikas, piemēram, iebilda, sakot, ka viņš dzīvojis un apguvis antropoloģiju aparteīda laikā un tajā laikā esot atbalstījis šīs valsts izolēšanu. Tomēr vēlāk sapratis, ka no tā ir bijis vairāk ļaunuma nekā labuma. Viņš tika ātri noklusināts. Tāpat daži kolēģi mēģināja bilst, ka varbūt nevajadzētu uzskatīt, ka visi kolēģi Izraēlā atbalsta Izraēlas rīcību. Galu galā tomēr šīm diskusijām nebija lielas nozīmes, jo balsojums šajā sanāksmē bija tikai par to, vai rezolūciju sūtīt visiem biedriem uz kopēju nobalsošanu. Sapulcē, ja nemaldos, vienbalsīgi tika pieņemts, ka šāds balsojums jārīko.

Un, visbeidzot, neliela tūristiska piezīme. Netālu no Jūrniecības muzeja (kurā notika lielie konferences pasākumi) ir milzīgs laukums. Tā vidū atrodas kāds piemineklis – aptuveni tikpat grandiozs kā Nelsona kolonna Londonā. No tālienes to dienā redzēju, bet vakarā domāju apmeklēt. Biju diezgan pārsteigts, redzot, ka tas grimst pilnīgā tumsā, līdz noskaidroju, kam šis laukums un piemineklis ir veltīts – Kristoforam Kolumbam. Skaidrs, ka šis objekts nebija novecojis veiksmīgi. Tā godība savulaik (uzstādīts 1888. gadā) balstījās tādā vēstures interpretācijā, kurā koloniālā izplešanās un Amerikas “atklāšana” ar tai sekojošo kontinenta iedzīvotāju pakļaušanu (un lielā mērā – iznīcināšanu) bija lepnuma avots visiem Spānijas iedzīvotājiem (un samērā droši var teikt, ka visiem eiropiešiem). Barselonas nozīme šajā pasākumā gan tāda mazliet pakārtota – kolonna ir par piemiņu tam, ka šajā pilsētā Kolumbs satika toreizējos Spānijas valdniekus, lai pastāstītu, ko redzējis savā pirmajā ceļojumā. Jebkurā gadījumā – tā kā koloniālismu labas gaumes cilvēki vairs neuzskata par lepnuma avotu, arī tā pieminekļiem jāgrimst tumsā.