Sirsnīgā sirds ārste Ingūna Lubaua bērnu kardioloģijā strādā kopš tās pirmsākumiem

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Pediatrijas katedras asociētajai profesorei un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu kardioloģei Ingūnai Lubauai par izcilu veikumu bērnu kardioloģijā šogad piešķirta Latvijas Zinātņu akadēmijas, a/s Latvijas Gāze un RTU Attīstības fonda balva.

Viņas pieredze bērnu kardioloģijā ir gandrīz tikpat liela, cik bērnu kardioloģijas vēsture Latvijā, – kopš 1998. gada. Ingūnas Lubauas jaunākais pacients ir mammas vēderā, bet vecākajam ir 18 gadu.

Paralēli ārsta darbam viņa lasa lekcijas RSU Medicīnas fakultātes vecāko kursa studentiem, vada studentu pētnieciskos darbus, ir RSU rezidentūras specialitātes Bērnu kardioloģija vadītāja un dara daudz ko citu, līdz ar to viņas darbdiena visbiežāk beidzas tikai vēlu vakarā.

Ingūna Lubaua ne tikai ārstē, stāsta un māca citiem par sirds veselību, bet arī pati ievēro dzīvesveidu, kas ļauj saglabāt veselu sirdi, – viņa katru rītu vingro, dodas garās pastaigās, daudz staigā pa trepēm un brīvā dabā, brauc ar velosipēdu un nūjo.

Viņas dzimtā puse ir Vidzemē – Mazsalacā pie Salacas. Tur viņai ir savas sēņu vietas, kur mērcei vienmēr var ko salasīt.

​

Kā jūs kļuvāt par bērnu kardioloģi?

Kad es studēju, nebija pat tādas specialitātes. Bērnu kardioloģija tajā laikā bija tabu tēma. Bija lietas, ko ķirurģiski bērniem koriģēja, taču tas notika pieaugušo slimnīcās. Turklāt tie bija reti pacienti un par to augstskolā neko daudz nemācīja, tāpēc man studējot nebija un nevarēja būt mērķis kļūt par bērnu kardioloģi. Taču viss dzīvē notiek likumsakarīgi…

Kad es stājos augstskolā, zināju, ka gribu būt bērnu ārste, tāpēc iestājos Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) Pediatrijas fakultātē. Kad pabeidzu, Latvijā sākās neatkarība, tas bija 1991. gads, un vairs nebija valsts sadales, kad beidzējus sūta strādāt uz noteiktu slimnīcu vai medicīnas iestādi. Es nokļuvu internatūrā (tagad – rezidentūra) Bērnu slimnīcā Gaiļezers. Strādāju dažādās nodaļās, un reiz mani uzrunāja slimnīcas galvenā ārste Cipele, kas aicināja palikt tur strādāt. Paliku un nonācu fantastiskā nodaļā – pie jaundzimušajiem. Strādāju par neonatoloģi.

Man šķita, ka tas ir visskaistākais un visinteresantākais darbs. Jaundzimušie nekad nemelo! Ja viņš ir paēdis un siltumā, bērns neraud un viņu var labi izmeklēt. Turklāt daba tā ir iekārtojusi, ka jaundzimušie, kuriem ir nelielas veselības problēmas, ar ārstu atbalstu ātri atveseļojas, līdz ar to tas ir darbs, kas sniedz lielu gandarījumu.

Tajā laikā profesors un kardioķirurgs Aris Lācis stradiņos operēja arī bērnus, kuriem bija dažādas sirdskaites. Viņš tajā laikā, braucot uz Rietumiem, redzēja, ka darbs tur tiek organizēts citādi – ka bērns, kuram ir sirds problēmas, atrodas nevis pieaugušo, bet bērnu slimnīcā, jo viņam ir vajadzīga atšķirīga un īpaša aprūpe, turklāt mazajam pacientam varbūt ir citas saslimšanas un jāpiesaista vēl citi bērnu speciālisti.

Profesors gāja uz ministriju un teica, ka mums kaut kas šajā lietā ir jāmaina. Galu galā viņš ar daudzu ārzemju latviešu atbalstu un minimālu valsts atbalstu Juglas ielā Bērnu slimnīcā Gaiļezers izveidoja Bērnu kardioloģijas centru, kurā vajadzēja speciālistus.

Es pie profesora biju studējusi, un Aris Lācis, kad nejauši satikāmies, aicināja pie viņa jaunajā centrā strādāt – ar norunu, ka man jābūt gatavai braukt mācīties. Piekritu. Viņš mani aizsūtīja mācīties pusgadu uz Austrāliju – uz Melnburnas Karalisko slimnīcu, kur kardioloģija ir ļoti augstā līmenī, tā ir vecā angļu skola.

Man tur bija ārkārtīgi liels kultūršoks. Tas bija 1998. gads, kad bērnu kardioloģijas specialitāte Latvijā vēl nav. Man bija zināšanas neonatoloģijā, taču pavisam niecīgas – bērnu kardioloģijā. Tajos sešos mēnešos man viss bija intensīvi jāapgūst. Līdz aizbraukšanai uz Austrāliju mācījos šeit, kas bija pieejams, – bērnu sirds anatomiju, kādas ir biežākās sirdskaites bērniem utt. Taču Latvijā bija tikai grāmatas krievu valodā, kas izdotas pagājušā gadsimta 70. gados. Interneta pie mums tad vēl nebija, Austrālijā jau bija. Es jutos kā muļķe – man izveidoja e-pasta adresi, taču es to nemācēju lietot. Man nebija datorzināšanu, bet tur visi izmeklējumi bija jāievada datorā. Paralēli visām citām zināšanām un iemaņām man tur bija arī ātrais kurss datorzinātnēs.

Es daudz kopēju mācību grāmatas un rakstus. Lai atgriežoties būtu informācija par pamatlietām. Pēc nedēļas Austrālijā man bija jāsāk dežurēt, taču manas zināšanas un iemaņas bija tik niecīgas!

Turklāt tajā laikā Latvijā ārsts bija Dievs – cik gribēja, tik vecākiem stāstīja, un darīja, ko uzskatīja par vajadzīgu. Vecāki pat jautājumus neuzdeva. Bet Austrālijā bija pavisam citādi – pacientu vecāki jautāja, ko jūs, dakter, redzat, ko jūs darāt, kāpēc jūs tik ilgi skatāties utt. Tas viss man bija nepierasti.

Austrālijā es iemācījos, kā sonogrāfijā apskatīties sirds uzbūvi, funkciju un patoloģijas. Bet aparāts, kas Latvijā Bērnu kardioloģijas centrā bija iegādāts par saziedotajiem līdzekļiem, bija ļoti aizvēsturisks. Tas arī bija kultūršoks, ka man jāpasaka diagnoze, izmantojot šo aparātu, un ķirurgs pēc tā operēs. Bija arī kļūdas. Ļoti daudz mācījos no ķirurga. Gāju skatīties, kad viņš operēja, vai pareizi esmu noteikusi diagnozi, un analizēju, kāpēc esmu kļūdījusies. Jāsaka, tā bija izdzīvošanas skola, kas mūsdienās vairs nav iespējama, jo tagad ir rezidentūra bērnu kardioloģijā, tev ir pacienti ar līdzīgu saslimšanu vai patoloģiju, un vienmēr ir kāds, kam paprasīt padomu. Bija jāraksta slēdziens, ņemot vērā tikai to, ko zini vai ko vari atrast Austrālijā nokopētajos materiālos. Pamazām Bērnu kardioloģijas centrā uzkrājām pieredzi, un ar katru gadu sāka operēt arvien sarežģītākas sirds patoloģijas.

Bērnu kardioloģijas centrā galu galā nebija neviena ārsta, kurš nebūtu bijis ārzemēs un nebūtu redzējis, kā sistēma darbojas ārzemēs.

Jāsaka gan, ka tikai tagad mēs varam baudīt sava darba pirmos augļus. Varēšana ir daudz lielāka, un pieejamas dažādas tehnoloģijas. Ja 2000. gadā braucu uz konferenci un klausījos, par ko ārvalstu kolēģi runā, diskusijā nemaz nevarēju piedalīties, jo mums nebija tādu pacientu, viņi līdz ķirurgam nemaz nenonāca, viņi nomira. Un es domāju, vai mums ar kādreiz tā būs – jaunās ārstēšanas metodes, modernās iekārtas… Tas paātrinājums, cik ātri tas ienācis mūsu ikdienā, ir milzīgs. Pat iedomāties nevarēju, ka tas būs tik ātri. Protams, ir lietas, ko mēs nevarat tik labi un daudz, kā lielās Rietumu klīnikas dara, jo mums pacientu nav tik daudz, tomēr daudzās lietās mums nav lielu atšķirību no bērnu kardioloģijas attīstības Rietumos.

Kādi ir galvenie bērnu kardiologa pienākumi?

Pamatizmeklējums ir ehokardiogrāfija, kurā izvērtē sirds anatomiju un funkciju. Ar elektrokardiogrammu nosaku, kāds ir sirds ritms. Pēc pacienta izmeklēšanas lemju, ko ar pacientu darīt. Ja pacients ir jāoperē, kopā ar ķirurgu apspriežam, kurā vecumā to vislabāk darīt un vai ir vajadzīgi papildu izmeklējumi. Sagatavoju pacientu operācijai. Bērns operācijas dienā nonāk ķirurga rokās, bet bērnu kardiologs pēc korekcijas izvērtē operācijas rezultātu, izmantojot transezofageālo ehokardiogrāfiju. Pēc operācijas pacients nonāk intensīvās terapijas nodaļā, pēc tam – nodaļā, un bērna kardiologs tur viņu katru dienu izmeklē un aprūpē. Tad pacients brauc mājās, un lielāko daļu bērnu līdz 18 gadu vecumam turpina novērot ambulatori.

Es veicu arī augļa ehokardiogrāfiju. Tā ir sonogrāfija, ko veic bērniņam mammas vēderā. Daktere Vita Zīdere 1999. gadā bija pirmā, kas sāka veikt šo procedūru Latvijā, un viņa šajā jomā ir mana skolotāja. Profesors Aris Lācis bija viņu sūtījis mācīties pie kolēģiem Rietumos.

Šo izmeklējumu veic noteiktos gadījumos, un tā mērķis ir, lai mēs jau grūtniecības laikā zinātu par tām sirds patoloģijām, kas jāoperē pirmajās bērna dzīves dienās. Tas, protams, ir psiholoģiski svarīgi vecākiem, lai viņi zinātu, ar ko jārēķinās, taču galvenais, ka šīm patoloģijām ir ļoti svarīgi rīkoties bez kavēšanās. Kad šāds bērns piedzimst, viņam tūlīt sāk ievadīt speciālu medikamentu, pārved pie mums, un nereti jau nākamajās dienās ir ķirurģiska iejaukšanās. Vecajos laikos, kad nebija sonogrāfijas, tie bija bērni, kuriem pēc piedzimšanas it kā viss ir labi, taču pirmajās dzīves dienās veselības stāvoklis strauji pasliktinās, un neko vairs nevar izdarīt. Tikai pēc tam sekcijā varēja konstatēt, ka viņam ir bijusi kāda sirds patoloģija…

Tātad bērnu kardioloģija ļoti atšķiras no pieaugušo kardioloģijas...

Atšķiras absolūti. Pieaugušo kardiologi visbiežāk redz pareizi veidotu sirdi, kas saslimusi no mazkustīga dzīvesveida, smēķēšanas, citu slimību sekām u. c. Bērnu kardiologa pacients ir ar izmainītu sirdi vai tās uzbūvi. Pēdējos gados gan mūsu praksē arvien vairāk ir arī pacienti ar dzīves laikā iegūtu slimību vai patoloģiju.

Tāpēc ir tik svarīgi par veselo sirdi rūpēties vēl pirms bērniņa piedzimšanas un uzreiz pēc dzimšanas. Sirds asinsvadus bojā daudzi faktori jau grūtniecības laikā, piemēram, dažādas infekcijas, ko mamma pārslimo. Sirdij kaitē tas, ja bērns tiek barots ar mākslīgo barību, nevis mātes pienu. Bērni, kuri jau kopš mazotnes tiek pieradināti pie nepareizas ēšanas un kurus nepieradina būt fiziski aktīviem, ir riska grupā. Minētie negatīvie faktori izmaina sirds asinsvadus. Sekas būs pieaugušā vecumā, taču slimība sākas jau bērnībā.

Pirms kāda laika konferencē profesors Šnaiders no Kalifornijas Universitātes teica, ka mūsdienās bērnam, kas piedzimst ar veselu sirdi, ir 500 reizes lielāks risks nomirt no aterosklerozes nekā tam, kuram ir iedzimta sirdskaite, tāpēc ka slimā bērna vecāki viņu uzpasē. Viņi grib savam bērnam visu to labāko – pareizi ēdina, nodrošina fiziskās aktivitātes utt. Arī bērns pats zina, ka viņam ir bijusi operācija un viņam jārūpējas par savu sirdi. Viņš tik daudz neēd un nedzer visādus draņķus, sporto, regulāri nāk uz pārbaudēm. Mēs sekojam līdzi viņa veselībai un, ja kaut kas nav kārtībā, mainām ēšanas paradumus vai fiziskās aktivitātes.

Ir gan arī pozitīva tendence, ka bērni un jaunieši, kas ir mani pacienti, daudz zina par veselīgas ēšanas paradumiem un citām lietām un ievēro to. Ļoti svarīgi, ka skolā ir veselības mācība, taču jāatceras, ka vislielākais skolotājs dienas režīmā, ēšanas paradumos un fiziskajās aktivitātēs ir vecāki. Vecākiem ir jābūt atbildīgiem. Ja mājās nav pareizo ieradumu un fizisko aktivitāšu, skolā to neiemācīs, un nav pamata tad skolai pārmest, ka tur pārdod čipsus vai piedāvā “nepareizas” pusdienas.

​

Kādi ir izplatītākie sirds bojājumi bērniem Latvijā?

Agrāk pārsvarā bija iedzimtās sirdskaites, bet mūsdienās ir gan iedzimtās, gan iegūtās sirds problēmas, turklāt iegūtās slimības parādās arvien jaunākiem pacientiem.

Vienmēr ir bijuši sirds audzēji, sirds muskuļu bojājumi un kardiomiopātijas, un šo pacientu skaits nemainās. Bet pieaug to bērnu un jauniešu skaits, kuriem ir augsts asinsspiediens un paaugstināts holesterīna līmenis. To ietekmē dažādas saslimšanas, un rodas ķēdes reakcija, piemēram, nieru saslimšanas rada augstu asinsspiedienu, taču nekontrolēts un neārstēts augsts asinsspiediens izraisīs izmaiņas sirds muskulī.

Kāds ir iedzimto sirdskaišu iemesls?

Daudz ko nosaka iedzimtība, taču iemeslu ir ļoti daudz, un bieži vien ir grūti noteikt un pierādīt, kāds ir bijis saslimšanas iemesls. Iedzimta sirds problēma bērnam var rasties tad, ja sieviete grūtniecības laikā pārslimo kādu vīrusu, ja sievietei grūtniecības laikā jālieto medikamenti, kas negatīvi ietekmē sirds struktūras veidošanos. Arī paaugstināta radiācija to ietekmē, piemēram, sieviete nezina, ka ir stāvoklī, bet viņai taisa datortomogrāfiju vai rentgenizmeklējumu.

Kā bērniem ārstē sirds slimības?

Ārstē ķirurģiski un invazīvi. Invazīvā kardioloģija bērniem kļūst arvien izplatītāka – kad dažādus sirds defektus izlabo ar speciālām ierīcēm, neatverot krūškurvi.

Ir arī tādas sirds patoloģijas, kad ir neliela novirze no normas un kad īpaša ārstēšana nav vajadzīga, un bērns var dzīvot pavisam normālu dzīvi.

Kopumā ir vairāk nekā 2500 sirdskaišu, un katrai no tām būs atšķirīga ārstēšana.

​

Pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas, a/s "Latvijas Gāze" un RTU Attīstības fonda balvas saņemšanas Latvijas Zinātņu akadēmijā 2015. gada 9. jūnijā. No kreisās: kardioķirurgs Aris Lācis, RSU asoc. prof. Inguna Lubaua un a/s "Latvijas Gāze" valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis. Foto: Jānis Brencis

Jums šogad piešķirta Latvijas Zinātņu akadēmijas, a/s Latvijas Gāze un RTU Attīstības fonda balva par izcilu veikumu bērnu kardioloģijā…

Domāju, ka šī balva ir visai bērnu kardiologu komandai. Ja nebūtu profesora Ara Lāča, bērnu kardioloģija kā tādas Latvijā vispār nebūtu.

Kādas ir aktualitātes bērnu kardioloģijā Latvijā?

Pēdējos gadus rosinām un vēlamies panākt, lai Ministru Kabineta (MK) noteikumos būtu noteikts, ka ikvienam jaundzimušajam, kad viņu raksta mājās no dzemdību nodaļas, tiktu izdarīta pulsa oksimetrija – ar speciālu ierīci nosaka skābekļa piesātinājumu asinīs. Ja skābekļa rādītājs ir zemāks par normu, tad ir liela varbūtība, ka bērnam ir kāda nopietna sirdskaite. Oksimetrija palīdz ātrāk atpazīt un savlaicīgi palīdzēt bērniem, kuriem ir kritiskas iedzimtas sirdskaites.

Otra lieta, ko gribam panākt, – lai MK noteikumos ieraksta, ka bērnam trīs gadu vecumā ir jāizmēra asinsspiediens un ka ģimenes ārstam vismaz reizi gadā jāmēra bērna asinsspiediens, lai laikus varētu pamanīt sirds problēmas.

Kas jāņem vērā topošajam mediķim, kurš vēlas kļūt par bērnu kardiologu?

Ir studenti, kuriem ir laba atmiņa, kuri daudz lasa un teorētiski ir ļoti zinoši, taču viņiem ir problēmas komunikācijā ar pacientu, taču tas šajā specialitātē ir galvenais. Šim studentam jāpatīk bērni un jāprot iejusties vecāku vietā, un tad viss būs kārtībā.

Topošais bērnu kardiologs nedrīkst būt pārlieku emocionāls, jo bieži būs jāredz ciešanas un, iespējams, būs jāiet uz sava pacienta autopsiju.

Septembrī svinam Rīgas Stradiņa universitātes 65 gadu jubileju. Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par studiju laiku?

Studijas Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU) sāku tieši pirms 30 gadiem...

Kauns teikt, bet mēs savulaik nebijām tik centīgi un zinoši studenti, kādi ir tagad. Tad, protams, bija cita sistēma, kā studēja, – mēs daudz pārrakstījām pasniedzēju izsniegtos materiālus, un mums bija blociņi, kuros ir sarakstītas zāļu devas. Ja uzdoto biji izlasījis, tad tu biji labs students. Mūsdienu studenti ir daudz mērķtiecīgāki, uzdod jautājumus un aktīvi diskutē, mēs vairāk sēdējām un klausījāmies un neatļāvāmies diskutēt par savām tiesībām un uzskatiem vai kādu kritizēt.

Spilgti atceros pirmo grupas kuratori – anatomijas docenti Ilvu Duļevsku, kura mums 1. kursā mācīja ne tikai anatomiju, bet arī dzīves gudrības, piemēram, to, cik svarīgi, lai ārstam (arī studentam) vienmēr būtu tīrs halāts un sakopta āriene. Viņa pati vienmēr bija eleganta un šarmanta.

Paralēli studijām piecus gadus es strādāju Onkoloģijas slimnīcā par medicīnas māsu. Bijām četras pediatru meiteņu grupas, jo puiši bija paņemti armijā – obligātajā militārajā dienestā. Ar kursabiedrenēm satiekos ļoti bieži. Studijas – tas bija jauks laiks! Es lepojos ar to, ka esmu beigusi RSU (tajā laikā – Latvijas Medicīnas akadēmiju) un tagad pati šajā augstskolā strādāju! Tas atkal bija likteņa pavērsiens, kad satiku RSU profesori Daci Gardovsku, kura uzaicināja mācīt studentiem bērnu kardioloģiju Pediatrijas katedrā.

Kas ir svarīgākais, kas universitātē būtu jāapgūst ikvienam studentam?

Studiju laikā, manuprāt, ir jāiemācās medicīniskie termini, anatomija un fizioloģija, kā arī jāiemācās loģiski un analītiski domāt, iegūtās zināšanas sistematizēt un atrast kopsakarības.

Ko jūs novēlat universitātei?

Lai universitāte turpina uzsākto un ne pa vienu solīti neatkāpjas sasniegtajā atpakaļ! Lai prasības paliek tādas pašas vai vēl augstākas! Vēl man būtu vēlme, lai Medicīnas fakultātes pēdējos studiju gados būtu mazākas studentu grupas. Manuprāt, optimāls studentu skaits praktiskajās nodarbībās 5. un 6. kursa studentiem, kad ejam pie pacienta utt., ir seši septiņi studenti grupā. 

Par LZA, a/s Latvijas Gāze un RTU Attīstības fonda balvu

Pirmās Latvijas Zinātņu akadēmijas, a/s "Latvijas Gāze" un RTU Attīstības fonda balvas tika pasniegtas 2002. gadā. Balvas nodibināšanas mērķis bija veicināt Latvijas zinātnes un moderno tehnoloģiju attīstību gāzes, siltumtehnikas un ar tām saistītās ķīmijas tehnoloģijas nozarēs un novērtēt Latvijas zinātnieku, praktiķu un topošo zinātnieku (doktorantu) devumu šajos procesos, kā arī īpaši veicināt un atbalstīt medicīnas zinātņu jomā sirds ķirurģiju un kardioloģiju. Kopš 2009. gada balvas piešķir arī par sasniegumiem orgānu transplantācijā. Šogad uzņēmums paplašinājis medicīnas nozaru diapazonu, iekļaujot tādu aktuālu jomu kā ādas vēža profilakse un diagnostika.