Kā mainīt zobu ārstēšanas metodi bērniem?
Uz šo jautājumu atbildi cenšas rast Rīgas Stradiņa universitāte pētniece, zobārste Ilze Maldupa (attēlā). Viņa īsteno programmas pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta projektu Jaunas neinvazīvas agrīna bērnu zobu kariesa ārstēšanas metodes.
Kāpēc izvēlējāties piedalīties pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmā?
Man ir diezgan skaidrs, kāpēc izvēlējos pieteikties. Ar zinātni līdz šim biju nodarbojusies gandrīz tikai hobija veidā. Tā zobārstniecībā notiek daudziem, jo zobārstniecība ir ļoti praktiska nozare. Jau studiju laikā mēs pirmajā vai otrajā gadā sākam apgūt praktiskās iemaņas. Studēt zobārstniecību izvēlas cilvēki, kuriem ir tendence gūt ātru rezultātu, darīt labu pacientam un uzreiz redzēt rezultātu. Mūsos ir ķirurgu gēns, un, kā pirmajā kursā mums teica psihosomatisko saslimšanu pasniedzēja, “jūs savu dabīgo agresiju realizējiet produktīvā veidā”. Līdz ar to zobārstniecībā reti kāds nodarbojas tikai ar zinātni; pārsvarā tā ir papildus aktivitāte. Taču ir ļoti labi apvienot klīnisko darbu ar pētniecību. Manā gadījumā pēcdoktorantūras programmas ietvaros veicu tieši klīnisko pētījumu. Tagad tas dod iespēju apvienot praktisko ārstēšanu ar zinātni. Pētījums ir saistīts ar bērnu zobārstniecību. Es bērniem nodrošinu kariesa ārstēšanu, un tai pat laikā varu nodarboties arī ar pētniecību.
Programma man bija saistoša arī ar to, ka pētnieka darbā bija jāstrādā uz pilnu slodzi. Mūsu katedrā šādas pētnieka amata vietas līdz šim nebija, tāpēc to bija nepieciešams izveidot pilnīgi no jauna, turklāt tagad būs divi pētnieki – gan es, gan viens viespētnieks.
Kā uzzinājāt par pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmu?
Informācija par šo programmu bija publicēta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) mājaslapā. Par šo programmu biju dzirdējusi arī agrāk, kad vēl dzīvoju un strādāju Čīlē. Kad saņēmu apstiprinājumu, ka varēšu piedalīties šajā programmā, tas bija vēl papildu stimuls mūsu ģimenei pārcelties atpakaļ uz Latviju – parādījās darba iespēja jomā, kas man un vīram patīk, un ko mēs darītu arī tad, ja par to nemaksātu. Šobrīd mums gan tas ir algots darbs.
Kā izvēlējāties tematu, kuru pieteikt pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmai?
Man prātā bija vairāki temati, bet pēdējā laikā ļoti aktualizējās tas, ka bērniem tradicionālā pieeja zobu ārstēšanā īsti nedarbojas. Ja mēs maziem bērniem plombējam zobus, vidēji trešdaļa no plombētajiem zobiem vēlāk sāk sāpēt vai veidojas kāds iekaisums, un rezultātā zobs jārauj laukā. Tas ir balstīts uz Lielbritānijā veiktu pētījumu. Kad uzzinājām šos rezultātus, visi bijām ļoti pārsteigti, jo pētījuma grupā, kur vienīgā veiktā ārstēšana bija rekomendācija mājās tīrīt zobus ar fluorīdus saturošu zobu pastu, arī trešdaļa zobu tika zaudēti sāpju vai iekaisuma dēļ. Tātad, veicot sarežģītas manipulācijas zobārstniecības krēslā, tā prasot no bērna sadarbību ārstēšanas laikā vai arī izmantojot vispārējo narkozi, netiek panākts labāks rezultāts nekā tad, ja mēs tikai pateiksim vecākiem: “Turpiniet tīrīt zobus divas reizes dienā.” Zobu ārstēšana vispārējā narkozē patlaban ir kļuvusi ļoti populāra, tomēr es uzskatu, ka tai būtu jābūt izņēmuma stratēģijai, un līdzšinējo pētījumu rezultāti arī liecina, ka mums jāpāriet uz mazāk invazīvām metodēm.
Pirmo reizi par sudraba diamīna fluorīdu es dzirdēju 2008. gadā kādā starptautiskā kongresā. Kad atbraucu un par to stāstīju kolēģiem, RSU profesore Anda Brinkmane minēja, ka jau pagājušā gadsimta 70. gados tas ticis pētīts un bijis mēģinājums to ieviest arī Latvijā. Taču, pārklājot zobus ar sudraba diamīna fluorīda laku, zobi paliek tumši un melni. Mums ir augsti estētiskie standarti, tāpēc bija šaubas, vai šī metode atnāks arī līdz Latvijai. Toreiz arī mēs studentiem mācījām, ka visi bojātie zobi noteikti ir jāsalabo, līdz ar to šāda pieeja likās neiespējama. Bija priekšstats, ka šādas fluorīdu lakas labi darbojas lielos reģionos, piemēram, ASV, Ķīnā, kur zobārstu pieejamība nav iespējama tik labā līmenī kā mazajā Latvijā. Tur medmāsa var aizbraukt un nosmērēt bērniem zobus ar šo laku, tādējādi apturot zobu tālāku bojāšanos. Tāds bija mūsu sākotnējais skatījums uz šo metodi. Taču, jo vairāk strādā, jo vairāk redz bērnu ciešanas bojāto zobu dēļ, jo vairāk saproti, ka tradicionālās metodes nestrādā un jāmeklē citas. Viena metode bija sudraba diamīna fluorīda izmantošana, par kuru mēs jau zinājām, ka tas strādā. Bet ir arī citi produkti, piemēram, preparāts, kurā sudraba vietā ir vara joni, kā arī fluorīdi tādā pašā koncentrācijā. Tas liekas ļoti līdzīgs sudraba diamīna fluorīdam, un tam vajadzētu nodrošināt to pašu spēju apturēt bojājumus, bet bez negatīvā blakusefekta – melnās pigmentācijas. Un mēs, pētnieki, ļoti gribējām zināt, vai tā ir taisnība.
Mēs sazinājāmies ar šo līdzekļu ražotājiem, lai saņemtu visu nepieciešamo informāciju. Viņiem bija tikai in vitro pētījumi. Es tālāk runāju arī ar ekspertiem pasaulē, kuri 2020. gadā ir publicējuši vadlīnijas par bērnu zobu ārstēšanu, un arī viņu uzskats ir tāds, ka šobrīd varam paļauties tikai uz sudraba diamīna fluorīdu tāpēc, ka otrai lakai nav klīnisko pētījumu.
Praktiski tas nozīmē, ka bērnam, kuram ir zobu bojājumi, tos apsmērē ar speciālu, caurspīdīgu laku. Tā gan nav kā nagu laka, kas pārklāj zobu, bet viela, kas iesūcas zobā un kādu laiku tur paliek un darbojas, stiprinot zoba ārējo daļu. Šī metode panāk līdzīgu efektu kā zobu tīrīšana, kurai ir divi galvenie mērķi – mehāniski notīrīt zobu aplikumu un piegādāt zobam fluorīdu.
Pirmais, ar ko sākām un ko visi kolēģi vēlējās noskaidrot, vai tiešām šī metode sniedz labumu zobu ārstēšanā, uzzinot, vai šī otra laka ir tik pat efektīva kā pirmā, kas satur sudrabu. Tā bija gandrīz visu mūsu Bērnu nodaļas speciālistu ideja, un savstarpēji arī vienojāmies, ka iesniegšu šo tēmu pēcdoktorantūras projektam. Tagad pētījumā iesaistīti ir vēl septiņi kolēģi.
Cik plašs ir jūsu pētījums? Un kad sagaidāmi tā rezultāti?
Klīniskajā pētījumā jāsavāc 420 pacientu liela grupa, jo ir sešas, dažādas ārstniecības metožu grupas. Mēs pārbaudām arī divus aplikāciju protokolus, no kuriem viens ir klasiskais, kas līdz šim uzrādījis labākus rezultātus – laku aplikāciju veic ar sešu mēnešu intervālu. Otrs ir mūsu izdomāts, balstīts uz zināšanām par fluorīda spēju remineralizēt dentīnu, un šā protokola ietvaros aplikācijas ar visām lakām veicam četras reizes ar nedēļas intervālu.
Pētījuma gala rezultāti sagaidāmi pēc diviem gadiem. Tad zināsim, kura laka kurās situācijās strādā labāk un pie kāda protokola. Rezultātā tuvāko gadu laikā mums būs jāmaina pieeja, kā ārstējam piena zobus. Jāmaina arī zobārstu un bērnu vecāku priekšstats, ka ne jau vienmēr zoba plombēšana ir vienīgais risinājums. Zobu var salabot, bet, ja nemainās zobu kopšanas un ēšanas paradumi, tad risinājums būs īslaicīgs – kariess turpināsies plombētajā zobā un arī citos. Nav viegli mainīt ierastos priekšstatus, tāpēc šā gada septembrī Latvijas Bērnu zobārstniecības sēdē par savu pētījumu informēju arī citus zobārstus, bet informatīvais un izglītojošais darbs ir jāturpina.
Vēlējos arī uzsvērt, ka savā pētījumā pieturamies pie stingras objektivitātes, norobežojoties no šo līdzekļu ražotāju ietekmes. Mums ir svarīga datu pareizība. Paralēli mēs veicam arī divas aptaujas. Viena ir zobārstu vidū, jautājot, kā viņi pieņemtu šādas jaunas ārstēšanas metodes. Otra aptauja ir bērnu vecākiem, lai saprastu, cik viņi ir gatavi pieņemt jauno metodi. Pirmie rezultāti rāda, ka puse no bērnu vecākiem labprāt izvēlētos ārstēšanu ar laku, pat ja būtu šāda melna zobu pārkrāsošanās, turklāt pat priekšzobos. Aptauja gan vēl turpinās, bet tā jau tagad apliecina, ka zobārstiem daudz drošāk un aktīvāk jāpiedāvā šī metode. Protams, pacientiem ir tiesības izvēlēties pielietot bioloģiskāku pieeju, kad mēs īpaši neiejaucamies un cenšamies noturēt, lai caurumi zobos nepaliek lielāki, un bērnam zobi nesāktu sāpēt, vai arī piedāvājam tradicionālāku pieeju, kura neizslēdz komplikāciju iespējamību. Protams, arī pirmajā gadījumā var būt komplikācijas: ja vecāki nerūpējas par bērnu zobu higiēnu, tad zobu saslimšana var progresēt. Jāņem gan vērā arī tas, ka mūsdienās zobu plombas un zobu labošana tehnoloģiski ļoti attīstās. Trešā pieeja ir ātra un invazīva, kad bērnam vispārējā narkozē salabo bojātos zobus un izņem visus, kuriem ir infekcijas risks. Katram pacientam būs savs labākais risinājums, bet svarīga ir izvēles iespēja.
Lakas var izmantot arī gados veciem pacientiem vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, arī veseliem pieaugušajiem specifisku zobu bojājumu veidu gadījumos.
Ko jums personiski deva dalība programmā? Vai tā deva arī personisku izaugsmi?
Jā, protams. Mēs katrs varam daudz ko darīt arī tad, ja mums neviens to neprasa, taču tam bieži nav tik labu rezultātu. Labāk ir tad, ja kāds no augšas ir licis man sasniegt kādu rezultātu; tad arī tiek sekots līdzi procesam un iegūtiem rezultātiem būs būtiskāka ietekme. Šajā gadījumā ļoti palīdzēja programmas kopējās prasības, tostarp komunikācija ar sabiedrību. Rezultātā arī manis pētītā tēma sabiedrībā kļūs populārāka un iegūs lielāku atpazīstamību. Tieši tāpēc mēs arī izveidojām mājaslapu www.bernuzobi.lv un popularizējam šo pētījumu sociālajos tīklos. Izmantojot šos kanālus, mēs panācām lielu atbalstu mūsu pētījumam un anketas aizpildīšanai. Mājaslapā mūsu zobārstu komanda kopā ar saviem bērniem popularizē fluorīdus saturošu zobu pastu izmantošanu, dodot ziņu sabiedrībai, cik svarīgas ir rūpes par zobiem maziem bērniņiem. Mājaslapā ir arī aprakstīts mans projekts pēcdoktorantūras programmā.
Dalība programmā un strādājot kā pētniekam, nozīmēja arī lielu personisko izaugsmi – apguvu jaunas zināšanas un daudz vairāk mācījos sava pētījuma jomā. Dalība programmā arī deva plašāku atpazīstamību starptautiskajā pētnieku sabiedrībā. Ja iepriekš man jau bija pazīstami ievērojami kardioloģijas profesionāļi, tad mana dalība šajā projektā ļāva ar viņiem runāt jau daudz līdzvērtīgākā valodā, jo viņi šādus projektus veic savā ikdienā. Varējām apmainīties ar pieredzi un zināšanām.
Kā jūs raksturotu pieteikšanās procesu: tas bija viegls vai sarežģīts?
Ja to dara pirmo reizi, kā tas bija man, tad tas ir ļoti sarežģīts. Bija jāaizpilda daudz dažādu dokumentu, kas bija jāraksta specifiskā valodā. Nepietika tikai ar zinātniskās metodoloģijas zināšanām. Bija jāiemācās daudz citu lietu, piemēram, projekta administratīvā puse. RSU atbalsta departamenti ļoti palīdzēja ar dokumentu sagatavošanu. Liels paldies viņiem! Universitātē ir ļoti labi sakārtota sistēma: ir cilvēki, kas palīdz sakārtot projektu administratīvo pusi un kas dalās savā pieredzē projekta pieteikuma gatavošanā.
Man pagāja vismaz mēnesis, mācoties, kas jāraksta, un pēc tam vēl mēnesis, rakstot pieteikumu. Tas viss prasīja tik daudz laika, jo darīju to pirmo reizi. Taču tagad, piedaloties Valsts pētījumu programmā par Covid-19 seku pētniecību un palīdzot kolēģiem citu projektu rakstīšanā, ir arvien vieglāk – principi ir līdzīgi.
