Par pandēmijas mākoņa zelta maliņu
Pirms pāris dienām pieķēru sevi pie domas, ka lielu daļu mana kalendāra visdažādākajos diennakts laikos aizņem dažādu tiešsaistes semināru, konferenču, darba grupu, atvērto lekciju un līdzīgu pasākumu apmeklējumi. Šie pasākumi notiek visdažādākajās pasaules vietās.
Tā kā tie tiek izsludināti visdažādākajās vēstkopās un Facebook lapās, jebkurš pētnieks – protams, ņemot vērā savu disciplināro piederību un pētniecības intereses – var tiem pievienoties. Reizēm pat jāizvēlas, kuram no vairākiem vienlīdz intriģējošiem notikumiem vienā vakarā labāk pieslēgties, vai jāplāno laiks, lai paspētu uz vairākiem tiešsaistes pasākumiem.
Tā, piemēram, oktobrī pieslēdzos savas disertācijas vadītājas profesores Gabrielas Lukačas (Gabriella Lukacs) jaunākā projekta Street Art: The Reparative Labor of Commoning in Hungary prezentācijai un apspriešanai Pitsburgas Universitātē. Šis pasākums kalpoja kā lielisks atgādinājums tam, cik ļoti viņas domāšanas veids un rakstītais turpina mani iedvesmot – arī tagad, kad mums abām pētījumi Japānā ir nedaudz atbīdījušies tālākā plānā.
Kā vēl dažus svarīgus notikumus varu minēt: 1) European Association of Social Anthropologists Lietišķās antropoloģijas tīkla ikgadējo simpoziju Why The World Needs Anthropologists, kura tēma šoreiz bija Mobilizing the Planet Digitally; 2) iniciatīvas The Post-Pandemic University simpoziju Digital Technology and The Post-Pandemic University; 3) Džona Urija (John Urry) ikgadējo lekciju, kuras temats šogad bija – nekādu pārsteigumu – 2020 - Covid-19, Mobilities & Futures. Pirmais no šiem pasākumiem man jau vairākus gadus bija zināms kā Eiropas antropologiem, it īpaši tiem, kas veic lietišķos pētījumus, svarīgs notikums – pat ja pašai līdz šim netika sanācis šo konferenci apmeklēt. Otrs pasākums man bija ļoti aktuāls kā augstākās izglītības un pētniecības struktūru izzinātājai, un par to uzzināju pilnīgi nejauši, ieraugot paziņas ierakstu Facebook platformā par to, ka viņa arī piedalīsies ar savu skatījumu šajā simpozijā. Savukārt trešais notikums bija neliela medus maize man arī kā mobilitātes pētniekam, jo tajā pulcējās un savās pārdomās dalījās trīs ļoti zināmi mūsdienu mobilitātes izzinātāji un aprakstītāji.
Ir skaidrs, ka katrs no šiem pasākumiem liek smadzenēm darboties, domāt līdzi citu pētnieku teiktajam, apzināt aktuālākas tendences dažādās jomās utt. Tiešā vai pastarpinātā veidā tie ietekmē arī manu domu mana pašreizējā pētniecības projekta kontekstā. Tāpat ir skaidrs, ka citos apstākļos, uzzinot par šiem pasākumiem dažādās pasaules vietās, atliktu vien nopūsties un nodomāt, ka žēl gan ko tādu palaist garām. Pandēmijas apstākļos, kad visi pavadām arvien vairāk laika pie datora un dažādās tiešsaistes konferenču un sanāksmju platformās, tiešām reizēm raizes ir par to, kuru no vairākiem pasākumiem apmeklēt vai lielākiem vai mazākiem savas jomas grandiem dzirdēt uzstājamies.
Tajā pašā laikā – un šai tēmai pieskāros arī citos bloga ierakstos – bezgala tuvs un pazīstams ir noskaņojums, kas pirms kāda laika parādījās kā ieraksts Twitter platformā un tika plaši izplatīts daudzu pētnieku sociālajos tīklos. Pārfrāzējot un iztulkojot no angļu valodas, šī ieraksta galvenā doma bija: ak, kā es vēlētos tagad staigāt ar nevajadzīgu konferences maisiņu un dzert bezgaršīgu konferences kafiju! Tas ir, kā gribētos atgriezties klātienes konferences atmosfērā ar visām tās īpatnībām; kā gribētos atiet no Zoom ekrāna; un kā gribētos aprunāties ar kolēģiem klātienē. Protams, sīkums, salīdzinot ar visdažādākajām problēmām, ko radījusi un izgaismojusi pandēmija, taču... gaidām vakcīnu!
