Sakot ardievas 2020. gadam. Atliktais, paveiktais un iegūtais
2020. gads tuvojas izskaņai, un – līdzīgi kā daudziem citiem – arī man šis laika posms saistīsies ne tikai ar nedrošību par savu un līdzcilvēku veselību un sociālekonomisko labklājību, bet paliks atmiņā arī kā izjukušo plānu milzu neskaidrības laiks. Šī neskaidrība, protams, bija un ir aktuāla visās dzīves sfērās, taču mana pēcdoktorantūras projekta kontekstā tā iezīmējas ļoti spilgti.
Gadu sāku, plānojot kopumā mēnesi ilgus mobilitātes braucienus uz ASV, kā arī trīs mēnešu lauka darbu Japānā, kas pārklātos arī ar uzturēšanos Osakas Universitātē un sadarbību ar turienes kolēģiem. Šiem braucieniem pa vidu tiku ieplānojusi arī vairāku mēnešu lauka darbu Latvijā, kā arī atvēlējusi laiku iegūto datu analīzei. Taču, kā jau laiks pierast, cilvēks domā, bet... pandēmija dara? (Tā teikt, kas to būtu domājis, ka, projekta pieteikumā aprakstot iespējamos riskus, būtu jāmin arī iespējama pandēmija kā faktors, kas neļautu veiksmīgi realizēt pētījumu?) Atskatoties uz 2020. gadu, ir skaidrs, ka vairākas no projektā plānotajām lietām nebija iespējams realizēt. Tajā pašā laikā, tieši tāpēc, ka šis posms prasīja piemērošanos un radošu pieeju dažādu izaicinājumu risināšanā, tas parādīja arī to, ko tomēr varu izdarīt arī šajos neskaidrajos apstākļos.
Galvenā lieta no plānotajām, ko šogad neizdarīju, bija lauka darbs un mobilitātes brauciens Japānā. Tas bija saistīts gan ar ierobežotajām ieceļošanas iespējām Japānā, gan bažām par veselības riskiem (it īpaši tāpēc, ka braucienu biju plānojusi kopā ar ģimeni), gan arī neesošo pārliecību, ka šāds brauciens šajā laikā būtu lietderīgs. Galu galā, arī Japānā, piemēram, studiju process un daudzi ar pētniecību saistīti pasākumi pandēmijas laikā tiek organizēti attālināti, un nebiju (un joprojām neesmu) pārliecināta, ka mana fiziskā klātbūtne, piemēram, Osakā būtu sevi šogad attaisnojusi. Taču tagad par labo!
Kā jau citos bloga ierakstos vēstīju, salīdzinoši ātri pārslēdzos uz, piemēram, daļēji strukturētu interviju un dažkārt arī līdzdalīgā novērojuma veikšanu digitālajās platformās. Daudzas intervijas ar ārvalstu un vietējiem zinātniekiem, kā arī administratīvajiem darbiniekiem Latvijas institūcijās veicu Zoom platformā, un šī pieredze (arī piemēram, domājot par to, kas notiek ar mūsu datiem šāda veida platformās, un tālāk to komunicējot pētījuma dalībniekiem) sagatavoja labu augsni arī interviju sākšanai ar pētniekiem, kas pašlaik mīt vai kādreiz ir strādājuši Japānā. Kā jau vienā no iepriekšējiem bloga tekstiem rakstīju, interviju veikšanai digitālajā vidē ir gan savi plusi, gan mīnusi, taču nenoliedzams ir tas, ka aizņemtam pētniekam, administratīvajam darbiniekam vai politikas veidotājam ātrāk un vienkāršāk ir pieslēgties sarunai attālināti. Jā, antropologam tas atņem dažādus vizuālos un citu veidu pavedienus, kas klātienes sarunās izceltos vairāk, taču – iespējams, daļa cilvēku, kuri piekrita ar mani runāt, darīja to tādēļ, ka tas bija salīdzinoši vienkārši ieplānojams aizņemtas dienas grafikā, un par to esmu patecīga gan šiem cilvēkiem, gan arī digitālajiem rīkiem, kas šādas tikšanās iespējo.
Tādēļ pelēkā mākoņa zelta maliņas, ko šoreiz gribu uzsvērt, ir savstarpēji saistītas: 1) interviju veikšana tiešsaistē man ļāva, salīdzinot ar plānoto, veikt izvērstāku datu iegūšanu Latvijas kontekstā; 2) izvērstais lauka darbs Latvijas kontekstā palīdz sagatavot augsni pētījumam Japānas kontekstā (ko virtuāli jau esmu iesākusi) un vēlāk arī Melnkalnē; un 3) pandēmijas laiks lika vairāk pievērsties un adaptēties digitālajai etnogrāfijai kopumā. Kā vēl vienu aspektu varu minēt arī to, ka pētījuma veikšana tieši pandēmijas laikā ļauj pakāpeniski izsekot un apzināt, kā COVID-19 laika krīžu un krīzīšu domino efekts ietekmē vai neietekmē pētniekus. Protams, šā jautājuma apzināšana nebija mana pētījuma sākotnējais mērķis, taču pastarpināti ir svarīgi tam sekot – gan domājot par zinātnieku ikdienas gaitām, gan arī nākotni, it īpaši neskaidrās finansējuma pieejamības kontekstā.
Vēl viens līdz galam nepadarīts darbs ir mobilitāte Pitsburgas Universitātē ASV. Pirms paša pandēmijas viļņa aizsākšanās šā gada pirmajā pusē man izdevās pabūt Pitsburgā nedēļu, šajā laikā apspriežot mana pētījuma ideju, kā arī veidojot un atjaunojot kontaktus. Lai gan pandēmija pielika punktu fiziskai kustībai pāri okeānam, tā iespējoja virtuālās mobilitātes iespējas, ļaujot man vairākkārt pieslēgties Pitsburgas Universitātes iekšējiem semināriem man interesējošās disciplīnās un par mana pētījuma kontekstā aktuāliem tēmatiem.
Uzreiz arī jāpiebilst, ka virtuālo mobilitāti veicu ne tikai Pitsburgas Universitātē, bet arī daudzās citās vietās pasaulē, piedaloties vebināros un pasākumos, ko organizē kolēģi citās Eiropas un Japānas universitātēs. Daļu no šiem pasākumiem esmu aprakstījusi iepriekšējos bloga ierakstos, un varu vien atkārtot, ka šādu vebināru birums un piekļuve dažādiem lektoriem un diskusijām pirms pandēmijas laika īsti nebija pieejami. Jādomā (un jātur īkšķi!), ka, laika gaitā mazinoties ar pandēmiju saistītajiem riskiem, šāda veida tiešsaistes pasākumi turpinās būt pieejami, padarot jaunākos datus, metodes un teorētiskos leņķus pieejamākus arī zināšanu radīšanas perifērākos reģionos.
Iezīmējot darāmo 2021. gadā, galvenais, ko tiešām ceru realizēt, ir lauka darba un mobilitāte Japānā un Melnkalnē, lai gan neskaidrības un risku turpina būt daudz. Šobrīd nudien ir grūti pateikt, cik tas būs iespējams (un cik dīvainas varētu būt tādas šķietami pašsaprotamas lietas kā kāpšana lidmašīnā!), taču ļoti turu īkšķus, lai šie pētījuma posmi tomēr varētu noritēt. Tāpēc – lai 2021. gads nāk ar ieplānotā un pat tikai iecerētā veiksmīgu realizēšanos!
