Sociālais darbinieks – palīgs, atbalstītājs un aizstāvis grūtās dzīves situācijās

Viena no tā sauktajām palīdzošajām profesijām ir sociālais darbinieks, kas, kā uzskata Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) sociālā darba absolvente Monta Bērze, ir "dinamiska un unikāla profesija, kuras galvenais mērķis ir uzlabot sabiedrības vispārējo labklājību, īpaši visneaizsargātākajās iedzīvotāju grupās". Viņa ir sociālā darbiniece darbam ar ģimeni un bērniem Siguldas novada pašvaldības Sociālajā dienestā.

Sociālā darbiniece un RSU absolvente Monta Bērze savā darbavietā – Siguldas novada pašvaldības Sociālajā dienestā – 2021. gada aprīlī. Foto no privātā arhīva

Monta strādā ar ģimenēm, kurās ir bērnu aprūpes grūtības vai aprūpe netiek nodrošināta saistībā ar dažādām krīzes situācijām ģimenē. "Es piesaistu speciālistus un pakalpojumus atbilstoši ģimenes individuālajām vajadzībām," par saviem darba pienākumiem stāsta RSU absolvente.

Tas gan nenozīmē, ka sociālie darbinieki Latvijā strādā tikai sociālajos dienestos. "Mēs varam strādāt arī bezpeļņas organizācijās un biedrībās, privātajos uzņēmumos, slimnīcās, skolās, pansionātos, cietumos u. c., tādējādi neierobežojot sevi tikai darbā ar vienu mērķa grupu," skaidro jaunā speciāliste.

"Es saredzu arī pietiekami daudz iespēju sociālā darba nozarē strādāt netieši, proti, organizēt apmācības, darboties pie politikas veidošanas vai pētniecībā, vadīt nevalstiskās organizācijas."

Kā vienkāršiem vārdiem var paskaidrot, kas ir sociālais darbs un ko dara sociālais darbinieks?

Daudzi sociālie darbinieki palīdz risināt jautājumus, kas saistīti ar nabadzību, vardarbību, atkarību un garīgajām saslimšanām, sniedzot konsultācijas, palīdzot klientiem atrast nepieciešamos resursus un motivējot radīt pārmaiņas savā dzīvē. Sociālais darbs atšķiras no citām profesijām ar to, ka mēs koncentrējamies gan uz cilvēku, gan uz viņa vidi.

Mēs palīdzam cilvēkiem identificēt viņu problēmas, izvērtēt viņu prasmes un stiprās puses, kā arī ieteikt, kā to visu viņi var izmantot, lai paši pārvarētu radušās problēmas.

Kopā ar kursabiedrenēm pie RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centra, kur notiek lielākā daļa studiju programmas "Sociālais darbs" lekciju un nodarbību. Monta Bērze – priekšplānā pa vidu. Foto no privātā arhīva

Tā bija mērķtiecīga vai nejauša izvēle, ka esat kļuvusi par sociālo darbinieci?

Pusaudža gados daudz piedalījos labdarības projektos un vadīju bērnu nometnes, kas deva gandarījuma sajūtu. Man patika strādāt ar cilvēkiem. Vēlāk devos misijas braucienā uz Albāniju, kur dzīvoju kopā ar romu tautības pārstāvjiem. Brauciena laikā redzēju, cik ļoti cilvēkus un viņu dzīvi ietekmē nabadzība.

Šī pieredze man parādīja, ka sociālais darbs ir brīnišķīga profesija, kas pozitīvi ietekmē cilvēku dzīves visdažādākajās situācijās.

Atgriežoties Latvijā, sāku meklēt iespējas, kur studēt sociālo darbu. RSU bakalaura studiju programma Sociālais darbs bija mana vienīgā izvēle, jo tikai šī programma deva pārliecību par studiju kvalitāti, kā arī iespēju tikt budžetā. Šo izvēli joprojām neesmu nožēlojusi un īpaši tagad, kad jau strādāju, novērtēju programmas pilnvērtīgo saturu un augsto studiju kvalitāti.

Vai ikviens jaunietis var kļūt par labu sociālo darbinieku?

Domāju, ka ne visi var un ne visiem vajag kļūt par sociālajiem darbiniekiem. Lai mācītos par sociālo darbinieku, jābūt pārliecībai, ka cilvēki pēc dabas ir labi un tie var mainīt savas dzīves situācijas, citādi ātri var parādīties vilšanās sajūta izvēlētajā darbā.

Ļoti būtiska rakstura īpašība šajā profesijā ir empātija jeb spēja iejusties "cita kurpēs", kas palīdz sociālajam darbiniekam saprast savu klientu un veidot ciešākas attiecības ar viņu. Kā ļoti būtiskas prasmes ir kritiskā domāšana un pacietība. Jābūt labām komunikācijas un organizatoriskajām iemaņām, jāprot aizstāvēt citus un apkarot netaisnību.

Sociālajam darbiniekam jābūt drosmīgam lēmumu pieņemšanā, taču tikpat dedzīgi vajag uzticēties, ka klients pats ir savas dzīves eksperts.

2016. gads. "Ar kursabiedrenēm pēc lekcijām devāmies uz jūru," studiju laiku atceras Monta. Foto no privātā arhīva

Latvijā ir daudz aizspriedumu par sociālajiem darbiniekiem, piemēram, ka viņi strādā tikai ar veciem un slimiem cilvēkiem. Kādi vēl ir mīti par sociālā darbinieka profesiju, ko gribat atspēkot?

Vēl viens mīts ir, ka sociālie darbinieki atņem vecākiem bērnus. Ar šo mītu sanāk bieži cīnīties, jo cilvēkiem ir grūti Sociālo dienestu nošķirt no Bāriņtiesas darba. Sociālie darbinieki patiesībā ļoti dedzīgi cenšas atbalstīt un sniegt pakalpojumus, lai bērni sajustu ģimenisku vidi pie saviem vecākiem. Sociālais darbs ir vērsts uz profesionālo atbalstu un palīdzību gan bērniem, gan vecākiem un citiem bērna aprūpētājiem.

Pastāv arī mīts par to, ka sociālajā darbā nav karjeras iespēju. Tā nav taisnība! Tā kā Latvijā trūkst sociālo darbinieku, jaunajiem studentiem būtu viegli atrast darbu jau studiju laikā. Kad sociālā darbinieka profesija jau ir apgūta un kabatā ir augstskolas diploms, tad ir ļoti plašas darba iespējas.

Algas, kā esmu dzirdējusi, šajā profesijā nav īpaši lielas. Kas jūs notur savā profesijā?

Sociālo darbinieku algas ir ļoti atšķirīgas, tas atkarīgs no pašvaldības, kur strādā. Piekrītu, ka atalgojums nevar būt galvenais, kas mudina veikt šo darbu, jo citādi motivācija ātri pazustu.

Mani motivē tas, ka darbs ir dinamisks, katra diena ir atšķirīga.

Daudzi uzskata, ka sociālais darbs ir tikai papīru darbs, taču darbā ar ģimenēm un bērniem tā noteikti nav. Mana ikdiena sastāv no komunikācijas ar klientiem un citām institūcijām, dažādu aktivitāšu organizēšanas saistībā ar preventīvo sociālo darbu. Ticu, ka sociālā darbinieka algas ar laiku tiks paaugstinātas, jo tas jau notiek citās Eiropas valstīs.

Sociālajiem darbiniekiem visu laiku, tāpat kā ārstiem un skolotājiem, ir jāpapildina savas zināšanas. RSU absolventes, bijušās kursabiedrenes satikušās centra "Dardedze" rīkotajā konferencē "Aizej tur – nezin kur? Ceļa meklējumi vardarbības pret bērnu novēršanai" Nacionālajā bibliotēkā 2020. gadā. No kreisās: Monta Bērze, Kristiāna Kaminska, Jana Zīle un Janeta Bokaldere. Foto no privātā arhīva

Sociālais darbinieks ir palīgs, nevis glābējs…

Citējot Sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāju Ievu Ozolu: "Padomu došana un audzināšana sociālā darba profesionālajā attīstībā ir sen noiets etaps. Tas nav sociālā darba uzdevums – strostēt, audzināt vai pamācīt. Bet arī sociālā darbinieka uzdevums nav apmierināt visas klientu vēlmes. Mums nav brīnumnūjiņas!"

Tikai pats klients var uzlabot savu vai savas ģimenes sociālo situāciju, savukārt sociālais darbinieks šajā procesā ir kā atbalsts un motivators.

Sociālā darba profesija sevī ietver psiholoģiju, jurisprudenci, ekonomiku, medicīnu un socioloģiju, tāpēc dažkārt šķiet, ka mums ir jāpārzina pilnīgi visas nozares. Tomēr ļoti būtiski ir saprast savas kompetenču robežas un atbildības dalīšana, tādā veidā neiegrimstot Karpmana trijstūrī (varmāka, glābējs, upuris).

Kas pēdējā laikā ir mainījies sociālā darbinieka profesijā? Ko jūs gribētu uzlabot savā profesijā?

Šobrīd aktīvi norit projekts Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās, kura mērķis ir paaugstināt pašvaldību sociālo dienestu darba efektivitāti un pašvaldībās nodarbināto sociālā darba speciālistu profesionalitāti. Es piedalos šajā un līdzīgos projektos, lai pilnveidotu savas zināšanas, un ticu, ka šī jaunā metodika palīdzēs celt sociālā darba profesijas prestižu.

Ļoti ceru, ka nākotnē sociālajā darbā arvien vairāk tiks izmantotas pierādījumos balstītas zināšanas. To var saukt par zinātniski informētu praksi, un tās mērķis ir sociālo darbu veidot tā, lai tas vairāk būtu balstīts uz pierādījumiem, nevis viedokļiem.

2017. gadā Monta Bērze (otrā no labās) kopā ar kursabiedrenēm pēc RSU bakalaura diploma saņemšanas. Foto no privātā arhīva

Vēl daži fakti par Montu Bērzi

• Vecums: 27 gadi
• 2017. absolvējusi RSU bakalaura studiju programmu Sociālais darbs un ieguvusi profesionālā bakalaura grādu sociālajā darbā un sociālā darbinieka kvalifikācija
• Kopš 2019. gada strādā Siguldas novada pašvaldības Sociālajā dienestā
• Sociālā darbiniece darbam ar ģimeni un bērniem
• Vaļasprieki: "Man ļoti patīk lasīt grāmatas, atrasties dabā, nodarboties ar sportiskajām aktivitātēm, pavadīt laiku kopā ar draugiem un ģimeni, kā arī ik pa laikam aizceļot uz skaistām vietām," atzīst Monta.