Radio balss Dace Simanoviča: RSU ieguvu stabilu pamatu
Daces Simanovičas vārdu dzirdam teju katru dienu. Viņa ir Latvijas Radio Ziņu dienesta autore un ziņu balss, kurā ieklausāmies, lai uzzinātu par svarīgāko valstī. Dace ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) absolvente – viņa ir beigusi maģistra studiju programmu Komunikācija un mediju studijas. Šis ir Daces stāsts par to, kā savienot maģistra studijas ar darbu un kāpēc neapstāties izaugsmē un turpināt mācīties.
Sekojot iekšējai sajūtai
RSU nonācu īsi pēc tam, kad Latvijas Universitātē ieguvu sociālo zinātņu bakalaura grādu komunikācijas zinātnē. Paralēli studijām strādāju – biju sabiedrisko attiecību speciāliste toreizējā Katastrofu medicīnas centrā, bet sapratu, ka man tuvāks ir žurnālistikas lauciņš, un 2008. gadā nonācu Latvijas Radio, kur strādāju joprojām. Tomēr nepameta sajūta, ka ir jāturpina mācīties, izprast jomu vēl dziļāk un pamatīgāk.
Zināju par tolaik jauno studiju programmu RSU, un mana izvēle par labu tai bija vairāku iemeslu dēļ – piesaistīja gan programmas saturs, gan pasniedzēji, kurus uzskatīju par labākajiem savā jomā (Anda Rožukalne, Ilva Skulte, Sergejs Kruks, Deniss Hanovs un citi). Bija arī vairāki praktiski apsvērumi.
Piemēram, sapratu, ka es, būdama strādājošs cilvēks, katru vakaru atvēlēt studijām nevarēšu, bet RSU piedāvātie piektdienas vakari un sestdienas bija gluži kā kompromiss pašai ar sevi, lai izlemtu, ka mācības turpināšu.
Stabils pamats, uz kura stāvēt
Tas, ko man iedeva RSU, bija gan padziļinātas zināšanas, gan plašāks redzesloks. Īpaši noderīgi bija tādi kursi kā Komunikācijas situāciju analīze, Komunikācijas un sabiedrisko attiecību ētika, Žurnālistika: mūsdienu procesi un problemātika u. c. Vērtīgi arī tas, ka bija pasniedzēji, piemēram, no Somijas un Islandes – vienmēr ir interesanti paraudzīties plašāk.
Daudzus gadus strādājot Latvijas Radio, ļoti novērtēju un izjūtu to, ka augstskola man ir devusi nenovērtējamas zināšanas profesionālajā jomā, kas būtiski atvieglo ikdienas darbu un ir stabils pamats, uz kura būvēt savu pieredzi un turpmāko attīstību.
Par spīti tam, ka tā ir akadēmiska izglītība, man šķiet, ka gana daudz ieguvām arī no šīs jomas praktiskās puses. Piemēram, uzzinājām vairāk par atsevišķu redakciju darba specifiku, spriedām, ar kādām problēmām ir bijis jāsaskaras kolēģiem ikdienas darbā, kā tās risinājuši; kādas izšķiršanās bijušas un kādus žurnālistikas ētikas jautājumus vajadzējis šķetināt; kā viens un tas pats notikums izskatās no sabiedrisko attiecību speciālista viedokļa un kādas savukārt tobrīd ir žurnālista vajadzības un gaidas utt.
Zināšanas komplektā ar draudzību
Mani kursabiedri bija no ļoti dažādām sfērām, visi piemēri nāca no reālām darba situācijām, vienlaikus ļaujot analizēt un domāt, kā pati būtu rīkojusies līdzīgā brīdī. Mēs visi studējām paralēli darbam, un, rakstot dažādus studiju darbus, katrs tomēr vairāk centāmies lūkoties no savas jomas skatupunkta. Tas bija interesanti mums pašiem un lielāks ieguvums studiju procesā kopumā.
Starp citu, tieši iepazītie kursabiedri un pasniedzēji ir vēl viens neatsverams ieguvums, jo ar daļu no viņiem, biežāk vai retāk, tuvāk vai tālāk, sanāk sastrādāties aizvien, daudzus gadus pēc studiju beigšanas, un tā ir lieliska sajūta – būt starp savējiem.
