Klāvs Sedlenieks: Sociālantropoloģijas sekcija konferencē PLACES būs izteikti starptautiska

Šīs desmitgades laikā Klāvs akadēmisko gaisotni uzturējis izteikti starptautisku. RSU viesojušies vairāk nekā 40 ārvalstu docētāju, bet studentu un mācībspēku pētījumu ģeogrāfija stiepjas krietni aiz Latvijas robežām – mūsu pētnieki darbojušies 20 valstīs visā pasaulē, no Jaunzēlandes līdz Argentīnai, īpaši izvērstu ekspertīzi uzaudzējot Balkānu reģionā.

Lai gan Klāvs pats vēl nav izlēmis, ar ko startēs RSU vērienīgajā sociālo zinātņu notikumā – starpdisciplinārajā konferencē PLACES – viņš pielicis visas pūles, lai sociālantropoloģijas sekcija 2. aprīlī būtu izteikti starptautiska gan no klātesošo zinātnieku, gan to pētnieciskā fokusa viedokļa.

Kāpēc pētu?

Visi pētnieki pēta viena un tā paša iemesla dēļ – lai saprastu kaut ko, kas nav līdz šim izprasts, izzināts. Ikvienam no mums laiku pa laikam parādās tēma vai jautājumu loks, kas nav līdz šim bijis zināms vai liekas – tur varētu kaut kas būt. Mani kā ārstu ģimenē augušu un savulaik medicīnu studējušu vienmēr ir saistījis cilvēka ķermenis un tā izpēte, bet vienlaikus man allaž šķitusi interesanta poētiskā puse – literatūra, cilvēku sabiedrība kopumā, kas arī mani aizveda līdz antropoloģijai. Dažu pētnieku skatījumā tā apvieno zinātnisko ar interpretatīvo.

Kāpēc es došos uz RSU starptautisko starpdisciplināro sociālo zinātņu konferenci PLACES?

Sociālantropologiem būs jaudīgs, starptautisks panelis, ko vadīsim divatā ar Tartu Universitātes pētnieku Aimaru Ventselu (Aimar Ventsel). Veicot savus pētījumus – es Balkānu reģiona valstīs un Latvijā, bet Aimars daudzviet, sākot ar Sibīriju un beidzot ar Vidusāziju – pamanījām, ka šajās vietās cilvēkiem ir teju apsēstība ar valsti. PLACES sociālantropologu panelī gribam diskutēt par šo fenomenu – vietām, kur cilvēki valstij pievērš ārkārtīgi lielu uzmanību un teju nav spējīgi uz savu dzīvi paskatīties bez valsts rāmējuma. Turklāt bieži tās ir vietas, kur valsts no iedzīvotāju un pētnieku viedokļa ne vienmēr pārāk labi strādā.

Šobrīd visādā ziņā manu pētniecisko interešu fokusā ir valsts. Nupat Latvijas Zinātnes padome piešķīrusi 194 350 eiro projektam “Valsts īstenošana un biosociālās saiknes RELATE.LV”. Tāpat vēl procesā ir Apvārsnis 2020 projekts INFORM “Plaisas mazināšana starp formālajām un neformālajām institūcijām Balkānu valstīs”, kurā bez pētniekiem no Balkānu reģiona darbojas vēl Londonas Universitātes koledžas (University College London) zinātnieki. RSU sociālantropologu dalība projektā, kur esam atbildīgi par Melnkalnes situācijas izpēti, ir ļoti augsts mūsu pētnieciskās kapacitātes pierādījums. Līdzīgi kā Latvijas zinātnieki var doties ekspedīcijā uz Antarktīdu, mūsu sociālo zinātņu pētnieki var būt starptautiski atzīti citu reģionu eksperti. Mūsu fokuss Melnkalnē – skatāmies, kā dzīve atšķiras no likumā rakstītā. Tiek uzskatīts, ka neviens likums nevar pastāvēt tā, kā ir uzrakstīts, jo tas gluži vienkārši nevar nosegt visas situācijas. Tāpēc, protams, pastāv dažādas neformālās prakses, no kurām daļa mums netraucē dzīvot, bet daļa – korupcija, kukuļdošana, draugu būšana – traucē.

Kāpēc jums jādodas uz konferenci?

Zinātniskās konferences pārsvarā ir interesantas pašiem zinātniekiem – tās nav paredzētas, lai izklaidētu publiku. Šādiem nolūkiem mēs rīkojam Antropologu biedrības publiskās lekcijas. Manā ieskatā PLACES ir platforma, kas domāta savu teoriju un ieskatu aprobēšanai, izdiskutēšanai ar kolēģiem. Domāju, mūsu panelis būs interesants visiem tiem pētniekiem, kurus nodarbina valsts koncepts – teorētiskais diskurss varētu saistīt ne tikai antropologus, bet arī politologus, filozofus un citu disciplīnu pārstāvjus.