Saauguši ar jūru. RSU antropologi Dienvidkurzemē pēta piekrastes zvejnieku dzīvi
Piedalīties zupas vārīšanā un bušu kūpināšanā ar zvejniekiem un viņu ģimenēm un uzklausīt viņu dzīvesstāstus – vasaras izskaņā Dienvidkurzemes Jūrmalciemā notika etnogrāfiska ekspedīcija vides antropoloģes, Centrāleiropas Universitātes asociētās profesores Guntras Aistaras vadībā. Tajā tika vākti materiāli par piekrastes zvejnieku kultūrvēsturisko un kulināro mantojumu ekoloģisko pārmaiņu laikā.
RSU antropologi Dienvidkurzemē pēta piekrastes zvejnieku dzīvi
Ekspedīcijā devāmies projekta "Dzīve pie jūras simtgades griezumā" ietvaros. Ideja radās, iepazīstoties ar 1938. gadā izdoto Viļa Veldres (pseidonīms) grāmatu "Dzīve pie jūras", kas atkārtoti izdota 1991. gadā. Šajā grāmatā Veldre apraksta piekrastes zvejnieku dzīves ritumu un prakses. Toreiz viņš ar velosipēdu apbraukāja Latvijas piekrastes zvejnieku ciematus 500 kilometru garā posmā. Šobrīd profesores Guntras Aistaras mērķis ir noskaidrot, kā zvejnieku dzīve ir mainījusies dažādu varu, zvejas sistēmu un klimata pārmaiņu ietekmē un kā varam iepazīt, saglabāt un nodot tālāk senču prakses, zināšanas un spēju sadzīvot ar daudzpusīgo jūru.
Profesores vadībā četras dienas Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) maģistra studiju programmas Sociālā antropoloģija studenti un mācībspēki kopā ar Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas Dzīvesstāsts koordinatori Gintu Elksni intervēja piekrastes zvejniekus un viņu ģimenes locekļus, zivsaimniecības ekspertus un vietējā tūrisma speciālistus. Šī bija pirmā no kopumā trim plānotajām ekspedīcijām, vācot piekrastes zvejnieku dzīves stāstus, atmiņas un zināšanas par zvejniecības vēsturi un praksēm, sociālekoloģiskām attiecībām starp cilvēkiem, zemi un jūru, klimata pārmaiņu novērojumiem un zivju ēdienu kulināro mantojumu.
No lauka piezīmēm
"Sarunas ar zvejniekiem, zvejnieku sievām un mātēm liecina, ka zvejnieka darbs laika gaitā ir mainījies un reizē nav mainījies nemaz. Tīkli, kas reiz ir bijuši tik pilni ar zivīm, ka sievietes tos tīrījušas visu dienu, tagad ir daudz tukšāki. Klimata pārmaiņas ietekmējušas zivju skaitu, daudzie liegumi – iespējas tās ķert. Piekrastes zvejnieki vairs nevar iztikt tikai ar zveju, daudziem ir citi ienākumu avoti, un zivju ķeršana, pārstrāde un tirgošana jau notiek ar tādu kā tūrisma piesitienu. Taču darbs, lai gan līdz ar moderno aprīkojumu kļuvis fiziski nedaudz vieglāks, tomēr ir tikpat bīstams. Jūru pieradināt nevar. Katrā ģimenē ir stāsts par kādu, kas nav atgriezies no jūras, un to pieminot, balsis kļūst klusākas un acis – skumjākas."*
Autore: Ilze Arkliņa (RSU sociālantropoloģijas studente)
Pirmavots: www.lsm.lv
