Vienu saldumu dienu nedēļā, fluorīdu zobu pastu... RSU pētnieku ieteikumi mutes veselībai

Autore: Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrikso attiecību nodaļa, speciāli Delfi
Foto: Shutterstock.com 

Zobu tīrīšana viena pati no kariesa nepasargā – būtiski ir izmantot zobu pastu ar fluorīdu, lai tas efektīvi aizsargātu zobus, jo citas zobu pastas ir tikai kosmētisks, nevis ārstniecisks līdzeklis. Lai gan pat bērni zina par pārmērīgas cukura lietošanas negatīvo ietekmi uz zobiem, joprojām pastāv neizmantotas iespējas sabiedrības veselības uzlabošanai gan individuāli un ģimenes līmenī, gan valstiski.

Par zināmajiem un mazāk zināmajiem aspektiem Latvijas iedzīvotāju zobu veselībā, dzīvesveida paradumiem, (ne)zināšanu un padomju laika mantojumu stāsta RSU Zobārstniecības fakultātes vadošā pētniece doc. Ilze Maldupa un RSU Zobu terapijas un mutes veselības katedras vadošais pētnieks asoc. prof. Sergio Uribe (Serhio Uribe). Viņš, kurš dzimis un iepriekš strādājis Čīlē, piedāvā arī savu skatījumu no malas.

Jūs esat veikuši vērienīgus pētījumus par bērnu mutes veselību*, kuru rezultāti liecina, ka, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā bērnu mutes veselības rādītāji ir ļoti zemi… 

Ilze Maldupa: Jā, 2015. gadā konstatējām, ka 98,5 procentiem 12 gadus veco bērnu ir kariesa pazīmes. Tas nozīmē, ka tikai 1,5 procenti ir ar pilnīgi veseliem zobiem. 2023. gadā rezultāti bija nedaudz labāki: gandrīz 14 procenti 12 gadus veco un septiņi procenti 15 gadus veco Latvijas pusaudžu bija ar veseliem zobiem. Tomēr sabiedrības atsaucības dēļ mēs neesam pārliecināti, vai tas ir reāls uzlabojums vai arī pētījumā piedalījās bērni ar vidēji labāku veselību. Kopumā droši varam teikt, ka

vismaz 70 procenti Latvijas pusaudžu ir ar redzamiem zobu bojājumiem, kas ir apgriezti proporcionāls skaitlis situācijai Skandināvijas valstīs, kur tik daudz ir no kariesa brīvu bērnu.

Citiem vārdiem sakot, pēc kariesa izplatības esam Skandināvijas valstu pagājuša gadsimta astoņdesmito gadu sākuma līmenī.

Ko Skandināvijas valstis darīja, lai panāktu nozīmīgu kariesa izplatības mazinājumu?

Sergio Uribe: Orhūsas Universitātes profesors Ole Fejerskovs (Ole Fejerskov) reiz teica: “To, ko mēs izdarījām pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, tagad vairs nevarētu.” Dānija izdevās izaudzināt veselu paaudzi brīvu no kariesa.

Ilze Maldupa: Viņi izmantoja vairākas metodes, kuru efektivitāte atšķiras, bet, iespējams, nozīmīgākā ietekme bija trim. Pirmā – saldumu diena. Skandināvijā tā ir sestdiena, kad visa sabiedrība to ievēro; bērni ēd saldumus tikai vienu dienu nedēļā. Otrā – fluorīdu zobu pastas pieejamības nodrošināšana ģimenēm un trešā – rutīnas sīlantu likšana zobārstniecības klīnikās.

Tikmēr Skandināvijas “zobu veselības atmodā” mums bija padomju laiks. Vai esošo situāciju Latvijā daļēji var skaidrot ar padomju mantojumu?

Ilze Maldupa: Ja runājam par kulturālām atšķirībām, pētniecības procesā, īpaši pēc Covid-19 pandēmijas, novērojām izteiktu sabiedrības rezistenci – skolas un vecāki nevēlējās, lai bērni piedalās pētījumā. To es skaidrotu ar nespēju saskatīt savu atbildību kopējā sabiedrības labuma gūšanā. Sergio minēja, ka vecāki padomju laikos tika radināti pie domas – viņu bērni patiesībā pieder valstij un valsts parūpēsies par viņiem: valsts zināja, kad bērniem jāēd, kā jāvingro, kas jāmāca un kur pēc tam jāstrādā – pašiem nekas nav jādomā. Tā izauga paaudze, kas gaida kādu citu, kurš par viņiem parūpēsies, pie tam –  par velti. Paralēli tam pēkšņi nokrita “dzelzs priekškars” un brīvībai pazuda robežas. Par to jau runājuši daudzi: veselīgā sabiedrībā katra indivīda brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka tiesības, bet mums šis koncepts bieži tiek aizmirsts, un cilvēki neizjūt savu atbildību. Vēl dažreiz liekas, ka mūsu sabiedrībā cilvēkiem ir bezcerības sajūta – tāpat jau labāk nebūs, nav vērts censties. Šāda attieksme vismaz daļēji var skaidrot slikto mutes veselību.

Jūs pētījumā arī analizējāt, kas ir pamatotas metodes mutes veselības profilaksei un ārstēšanai. Nosauciet trīs galvenos maināmos faktorus bērnu un trīs – pieaugušo – mutes veselības uzlabošanai!

Ilze Maldupa: Es vēlos sākt ar bērniem, jo viņi ir nākamie pieaugušie.

Visefektīvāk būtu pasargāt mūsu mazuļus no rūpnieciski pārstrādātiem produktiem, tajā skaitā, “bēbīšu pārtikas”

(neskaitot pirmo piena maisījumu, pārējo produktu marķējums par atbilstību bērna vecumam ir mārketings un tam nav saistīta ar reālo ietekmi uz veselību) līdz vismaz trīs gadu vecumam. Tie ietver rūpnieciski ražotos biezeņus, putras, tējas, sulas, sīrupus, arī mājās gatavotus augļu smūtijus, ābolu un citas sulas, ievārījumu, medu. Nemaz nerunājot par saldajiem jogurtiņiem, zemeņu un šokolādes pieniem, brokastu pārslām, saldējumiem, konfektēm un cepumiem. Par cukura lietošanas sekām runājām zinātniskajā konferencē RSU Research Week 2025 kopā ar dažādu Latvijas ministriju pārstāvjiem, jo, mazinot cukura lietošanu agrīni, mēs varētu sagaidīt ne tikai kariesa izplatības mazinājumu, bet arī diabēta, sirds-asinsvadu un onkoloģisko slimību samazināšanos, tātad – veidot ievērojami veselāku sabiedrību!

Sergio Uribe: Uzturs ir visbūtiskākais faktors, kas efektīvi kontrolētu kariesa izplatību. Tomēr

man, nākušam no Latīņamerikas, bija liels pārsteigums, kāpēc Latvijā netiek fluorizēts dzeramais ūdens, ja kariesa izplatība ir tik augsta?

Tas ir visefektīvākais līdzeklis, kas neprasa sabiedrības iesaisti. Kamēr tas netiks izdarīts, īpaši svarīgi ir uzņemt fluorīdu, izvēloties zobu pastu, kuras sastāvā tas ir.

Ilze Maldupa: Mēs esam izpētījuši, cik Latvijas iedzīvotāju lieto fluorīdus saturošu zobu pastu, un, īpaši, bērnu vecumā šie skaitļi atkal nav iepriecinoši – pirmsskolas vecumā mazāk nekā 40 procentu bērnu teorētiski lieto zobu pastu ar vajadzīgo fluorīdu daudzumu. Kādēļ saku teorētiski, – jo ne visi, kuriem mājās ir zobu pasta, to izmanto katru dienu, un ne visās zobu pastās, kur rakstīts, ka tās satur fluorīdu, tas ir aktīvā formā. Arī šo aspektu esam sākuši pētīt un ceram drīzumā varēt informēt sabiedrību par efektīvākiem produktiem Latvijas tirgū.

Vai jāskatās kādi fluorīda rādītāji ir zobu pastā bērniem? Piemēram, man piecgadniecei zobārste ieteica izvēlēties zobu pastu, kas domāta vecākiem bērniem…

Ilze Maldupa: Jā, uz zobu pastas iepakojuma norādītais vecums ir ražotāja izdomāts un tam visbiežāk nav reālas saistības ar indikācijām. Zobu pasta ir kosmētikas produkts nevis medikaments, tādēļ, līdzīgi kā šampūnus, teorētiski varam izvēlēties, kas mums labāk patīk pēc izskata un smaržas. Dēļ pievienotā fluorīda zobu pasta varētu tikt klasificēta kā ārstniecisks līdzeklis, bet dēļ vēsturiskās zobu pastas iekļaušanas starp higiēnas līdzekļiem un atbilstošas likumdošanas, mums īsti nav rīku, lai norādītu, vai zobu pasta ir tikai kosmētika, vai tā arī nodrošina aizsardzību pret kariesu.

Jūs esat pat kādā intervijā teikusi, ka jebkura cita zobu pastas izmantošana zobu tīrīšanā, bez fluorīda, neko īsti nedos... Paskaidrojiet, lūdzu, vairāk. Un vēl – padomju laikā ieteica lietot fluorīda tabletes. Vai tā ir novecojusi metode? 

Ilze Maldupa: Cilvēki ir tīrījuši zobus jau pirms mūsu ēras, bet, kopš agrikultūras un, vēl vairāk, pēc industriālās revolūcijas, kariesa izplatība ievērojami pieauga. Zobu tīrīšana jeb aplikuma mehāniska noņemšana no kariesa nepasargā. Pirmo reizi cilvēces vēsturē kariesa mazināšanās tika panākta ar ūdens fluorizēšanu, bet ne uzreiz saprata, kā tieši fluorīds darbojas. Agrāk domāja, ka zobus var piesātināt ar fluorīdu to attīstības laikā un tad tie būs izturīgāki visu dzīvi. Valstis, kuras nevarēja fluorizēt ūdeni, sāka ieviest fluorīdu tabletes, tajā skaitā arī Skandināvija, no kuras mēs aizguvām ideju par tablešu lietošanu. Kā jau teicu, ne viss, ko Skandināvija ieviesa, bija efektīvs. Paralēli septiņdesmitajos gados fluorīdu pievienoja arī zobu pastām, un deviņdesmitajos gados bija pilnīgi skaidrs, ka arī zobu pastas, līdzīgi kā ūdens fluorizēšana, var mazināt kariesa izplatību.

Sergio Uribe: Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados tika veikti fundamentāli pētījumi, kas pierādīja:

lai fluorīds ierobežotu kariesa attīstību, tam jāatrodas ap zobu esošajā biofilmā, tas ir, šķīdumā ap zobu, nevis tam jābūt iegūtam attīstības laikā emaljas sastāvā.

Emaljas sastāvā esošais fluorīds emaljas demineralizāciju neaizkavē, bet, ja no ūdens vai zobu pastas fluorīds kā rezerve tiek uzsūkts ap zobu esošajā plēvītē, brīžos, kad mutē pH samazinās, fluorīds nodrošina tūlītēju minerālvielu aizvietošanu un demineralizācijas kavēšanu.

Ilze Maldupa: Fluorīdu tabletes cilvēki lietoja reizi dienā, pie tam no tām siekalās nonāk ļoti zema fluorīdu koncentrācija, kas nespēj nodrošināt pietiekamu profilaktisko efektu. Arī zobu pastai jāsatur pietiekami augsta fluorīdu koncentrācija, lai tā būtu efektīva.

Varam turpināt par maināmajiem faktoriem…

Sergio Uribe: Kā trešais maināmais faktors būtu jāmin zobārstniecības aprūpe. Ir redzams, ka Latvijā nestrādā veselīga tirgus ekonomika, kas varētu būt saistīts ar bezmaksas  zobārstniecību bērniem, tātad pašiem vecākiem nav jāmaksā par bērnu zobu ārstēšanu, līdz ar to motivācija rūpēties par bērna veselību varētu būt mazāka. Bet otrs aspekts – augstās kariesa izplatības dēļ profesionāļu vidū nav veselīgas konkurences, kas neveicina jaunu metožu ieviešanu.

Ilze Maldupa: Turklāt valsts naudas jau visiem bērniem nepietiek, bet

mēs esam aprēķinājuši: ja tiktu izmantotas uz pierādījumiem balstītas metodes, varētu kontrolēt visus Latvijas bērnus un visi varētu aiziet pie zobārsta vismaz reizi gadā.

Šī pētījuma rezultātus prezentējām Research Week 2025 Zobārstniecības sekcijā. 

Par pieaugušajiem – viens no būtiskākajiem padomiem papildus uzturam un fluorīdiem būtu atrast savu zobārstu un to nemainīt, jo bieža plombu maiņa arī padomju laikos visbiežāk radīja smagākas komplikācijas. Kad sāku strādāt, 2000. gadu sākumā, man vēl bija daudz pacientu, kuru ārstēšana galvenokārt bija veikta padomju laikos, un tad novēroju, ka labāki zobi bija tiem, kuriem bijušas bailes no zobārsta –  viņiem bija vai nu saknes, kas jāizrauj, vai veseli zobi; bet tiem, kuri bija regulāri apmeklējuši zobārstu, visi zobi bija ar lielām plombām un nepilnīgi ārstētām saknēm – šāds stāvoklis zobu prognozi padarīja ievērojami sliktu, un ārstēšanas plāni bija ļoti komplicēti. Mūsdienās labi ielikta plomba var kalpot pat līdz mūža galam. Protams, ir dažādi faktori, kas var ietekmēt zoba veselību, un nav jāsatraucas, ja ir nepieciešama atkārtota ārstēšana, bet labāk, ka to dara jūsu zobārsts – viņš vislabāk varēs ilgtermiņā novērtēt prognozi un izvēlēties piemērotāko ārstēšanu, ja pazīst savu pacientu.

Es nesen intervēju RSU tenūrprofesoru no Indijas Šaju Džeikobu Pulikotilu (Shaju Jacob Pulikkotil), kurš stāstīja par paša veikto pētījumu nabadzīgā Indijas ciematā un secinājumu, ka ieteikums šajā valstī, kur 70 % ir veģetāriešu, lietot gaļu mutes veselības uzlabošanai, netiktu sadzirdēts, jo neatbilst viņu skatījumam. Tā vietā iedarbīgs izrādījās, piemēram, ieteikums zobus tīrīt divas, nevis vienu reizi dienā. Kas, jūsuprāt, Latvijā varētu būt grūti ieviešams ieradums (domāšanas / attieksmes dēļ), un kādi padomi ir cerīgi, lai tos īstenotu?

Ilze Maldupa: Diemžēl jebkurš padoms neaizies līdz tām ģimenēm, kam palīdzība nepieciešama visvairāk. Nesen ar kolēģiem apspriedām situāciju, kad meitenei, kura bija vairākkārt mainījusi audžuģimenes un aprūpes iestādes, kurās uzturējusies,

tikai 17 gadu vecumā pirmo reizi atradās sociālais darbinieks, kurš viņu aizveda pie zobārsta. Viņai diemžēl gandrīz neviens zobs vairs nebija glābjams.

Es uzskatu, ka tā nav ģimenes vai meitenes vaina, tā ir kopumā mūsu sabiedrības vaina, ka pieļaujam tādu situāciju – attīstītā Eiropas valstī, bērnam, esot valsts iestāžu uzraudzībā un medicīniskajā aprūpē (valsts apmaksātā), neviens nepamanīja, ka meitene lēnām kļūst par mutes veselības invalīdu. Tādēļ esmu nevis par padomu došanu, bet gan par vides radīšanu, lai šādiem bērniem būtu iespējams nodzīvot savai ģenētikai maksimāli veselīgu dzīvi. 

Dažus no padomiem it kā zina ikviens. Piemēram, pat mana piecgadīgā meita saprot, ka cukurs ir kaitīgs, tas bojā zobus. Vai, veicot analizējot pētījumos balstītas pieejas mutes veselības uzlabošanā, radāt kādas metodes, pieejas, kā iedzīvināt praksē ieradumus, kas motivē mazāku cukura lietošanu? Ko no tā varētu izmantot, lai cilvēki paši mainītu savu uzvedību un kas politiski būtu jāmaina? Piemēram, jāievieš cukura nodoklis?

Ilze Maldupa: Jūs pieminējāt būtisku sabiedrības attieksmes elementu – visi zina, ka cukurs ir kaitīgs, bet tāpat to lieto. Zināt nenozīmē saprast. Kamēr mēs tikai zinām, ka cukura lietošana palielina slimību risku, pat tad, ja šis risks ir augsts, piemēram, cukura diabētam par 36 procentiem, sirds slimībām par 20 procentiem, par trešdaļu ir lielāks kolorektālā vēža risks un par 40 procentiem lielāks mirstības risks no šī vēža, pat dzirdot šos ievērības cienīgos skaitļus, ja cilvēks nesaprot, kā tieši cukurs šo risku palielina, viņš tos ignorē. Saprotot, ka, apēdot cukuru, mazam bērnam piesaistās specifiskas baktērijas, kas ir saistāmas ar sliktāku kognitīvo attīstību, vecāks, redzot, ka viņa bērnam tiek iedota karamele, jau iztēlojas paaugstinātu autisma risku. Un tad vecāks darīs visu, lai cukura bērna uzturā būtu mazāk.

Sergio Uribe: Cilvēki bieži nepareizi novērtē riskus kognitīvo aizspriedumu (mentālo kļūdu) un heiristikas (ātru lēmumu pieņemšanas) dēļ. Piemēram, cilvēki biežāk tiecas pēc tūlītējas atlīdzības, teiksim, ēd konfektes, lai uzlabotu garastāvokli vai skrien pie zobārsta sāpoša zoba dēļ. Šajās situācijās problēma jau ir radusies, tādēļ ir skaidrs, ka risinājums jāmeklē, bet jebkurš risks kaut kam notikt nākotnē var likties zems. Šie īsie tūlītēja labuma meklēšanas ceļi var novest pie nepareizu lēmumu pieņemšanas.

Ilze Maldupa: Tādēļ būtu labi, ja daži lēmumi tiktu pieņemti politiskā līmenī, tā atbrīvojot cilvēkus no individuālas izvēles.

Cukura nodokli šobrīd rekomendē ieviest visā pasaulē; ir pierādījumi, ka tas strādā zināmā līmenī.

Novembrī Taizemē piedalījos Bangkokas deklarācijas pieņemšanā, kur, piedaloties gandrīz visu valstu pārstāvjiem, tajā skaitā vairākiem veselības ministriem, tika pieņemts, ka “nav veselības bez mutes veselības”, un viens no būtiskajiem elementiem, pret ko ir jāstrādā, ir cukura lietošana. Latvijā ir pozitīvi vērtējams, ka skolu un pirmsskolu izglītības iestāžu ēdināšanā valstij ir lēmējtiesības; turklāt bērniem, kas nāk no finansiāli un sociāli sarežģītākas vides, izglītības iestādē nodrošinātais ēdiens varbūt ir vienīgā vai vismaz ievērojamākā daļa no dienas pārtikas. Tātad ar pareiziem regulējumiem mēs varētu ievērojami uzlabot sabiedrības veselību.

* Mutes veselības pētījums skolēniem Latvijā (2023.) un Mutes veselības pētījums skolēniem Latvijā 2015./2016. mācību gadā

Visu rakstu lasiet bez maksas portālā Delfi

Pirmavots: Delfi.lv