Asoc. prof. Sedlenieks skaidro, vai mūsdienu zinātniekam būtu piemērota viduslaiku mūka dzīve

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) sociālantropologu īstenotā trīs gadus ilgā projektā (Re)moving Ties (Attiecības kustībā) tiek pētīta cilvēku darba mobilitāte mūsdienu sabiedrībā, jo noteiktās jomās tā tiek uzskatīta par ārkārtīgi būtisku. Tā tas ir gan akadēmiskajā vidē, kur augstākās izglītības iestādes cenšas piesaistīt vieslektorus no ārvalstīm, gan diplomātiskajā un militārajā dienestā. Bet kas notiek ar cilvēciskajām attiecībām, kad kārtējo reizi jādodas strādāt uz citu valsti?

Kā apliecina mūsu pētījuma autoru novērojumi Eiropas akadēmiskajā vidē un augstākās izglītības vai zinātnes rīcībpolitikas pamatnostādnēs, mobilitāte – pētnieku mobilitāte – ir izcilas zinātnes stūrakmens. To apliecina, piemēram, dažādi pieejamie granti, kas paredz uz ilgāku vai īsāku laiku kaut kur pārcelties. Arī studiju programmu novērtējumos ierasts, ka tiek prasīts: cik jums ir viespasniedzēju, cik jums ir viespētnieku, cik jūs esat bijuši mobilitātēs uz ārzemju augstskolām?

Vēlos uzsvērt, ka projektā nepētījām emigrācijas procesus, kuru pamatā ir vienkārša pārcelšanās uz citu dzīvesvietu un tad iesakņošanās jaunajā vietā. Šajā gadījumā emigrējošās ģimenes locekļi, visticamāk, spiesti pārtraukt karjeru, jo no vienas valsts pārceļas uz citu, kur laiž saknes, draudzējas ar vietējiem cilvēkiem, mēģina integrēties vai asimilēties. Tas ir vairāk vai mazāk saprotams process. Savukārt pētījumā (Re)moving Ties runājam par tādu procesu, kur reizēm nākas pārcelties ik pa brīdim: tu aizbrauc, nodzīvo divus gadus, nodzīvo sešus gadus, un tad atkal kravā čemodānus un atkal pārcelies. Tas ir ļoti specifisks izaicinājums, jo nevienā vietā nevari īsti iesakņoties.

Prasības un gaidas, kas atgādina mūka dzīvi

Tātad akadēmiskajā vidē mobilitāte tiek postulēta par ārkārtīgi svarīgu aspektu, tomēr šī vide arī lielā mērā izliekas, ka runa nebūtu par dzīviem cilvēkiem, kuriem parasti ir vismaz 30 gadu, un tātad viņiem var būt gan ģimene, gan bērni. Ar kolēģiem sākām domāt, ka šo sistēmu vajadzētu papētīt plašāk un arī salīdzināt akadēmisko vidi ar tām situācijām, kurās it kā tradicionāli tiek saprasts, ka cilvēki pārvietosies nevis vieni, bet ar visu ģimeni (piemēram, diplomātiskajā dienestā).

Akadēmiskajā vidē nav bijusi liela vēlme pievērst uzmanību tam, ka runa ir par dzīviem cilvēkiem. Sludinājumos galvenokārt meklē pašu zinātnieku. Granti uz mobilitāti tiek piešķirti vienam. Tas, ka zinātniekam varētu būt ģimene, tiek ignorēts. Piemēram, Latvijas kontekstā, kad pētījuma ietvaros sākām runāt arī ar ministrijas pārstāvjiem, ar cilvēkiem, kuri administrē pēcdoktorantūras grantus, mēs vaicājām: "Jūs gribat, lai uz šejieni brauc jaunie zinātnieki, bet kā viņi var atbraukt, ja viņiem ir partneris, bērni un citas nozīmīgas attiecības?" Akadēmiskajā vidē to ignorē un piever acis ar cerību, ka viss kaut kā atrisināsies pats no sevis.

Diemžēl šīs mobilās dzīves cilvēciskā puse bieži vien ir ļoti traģiska. Bieži esmu redzējis savus kolēģus, kuri, sekodami šādai rīcībpolitikai, īstenojot zinātniskās dzīves ideālu, cieš savā personiskajā dzīvē. Kāpēc tā ir problēma? Savā pētījumā sapratām: no zinātniekiem tiek sagaidīts, ka viņiem jālīdzinās viduslaiku mūkam, kurš ir vientuļš, ar zinātni apsēsts cilvēks, kuru nesaista nekas vairāk kā tikai zinātne. Tas arī nozīmē, ka pašreizējā rīcībpolitika netieši veicina to, ka šiem "mūkiem" jābūt vīriešiem, jo pat mūsdienu egalitārajā sabiedrībā sieviešu un ģimenes sasaiste ir daudz spēcīgāka, nekā tā ir vīriešiem. Tādējādi iznāk, ka sievietes strukturāli tiek izspiestas no zinātnes.

Vairāk – portālā LSM.lv