Liekam galvas kopā! Asoc. prof. Arvīds Irmejs par onkoloģiskās aprūpes attīstību

Kas ir būtiskākās prioritātes jaunajā onkoloģiskās aprūpes plānā jūsu skatījumā?

Par to jau diezgan tiek runāts, bet skaidrs, ka ir vairākas lietas, kas ir ļoti būtiskas. Ja vēl arī citiem profesionāļiem jautātu, tad dati ir svarīgākais, jo kamēr nav precīzi dati, tikmēr arī visa plānošana, precizitāte ir stipri ierobežota.

Visi aprēķini, plāni, potenciālie pieaugumi, resursu plānošanas pieaugums un tā tālāk, arī kuras jomas labi funkcionē, kur jaunas tehnoloģijas, papildu finansējums vajadzīgs – pēc datiem uzreiz varam redzēt, kur finansējums netiek efektīvi izmantots, tur to var pārtraukt. Tas ir tāpat kā ģimenes budžeta plānošanā: mums ir jāsaprot, cik ir mēneša ienākumi, ko mēs varam atļauties, ko nevaram, precīzas sadaļas, kādas ir vajadzības.

Tas skan tā dīvaini, jo onkoplāns ir par pacientiem, un vajadzētu pacientu lietām būt pirmajā vietā, bet faktiski mēs nevaram efektīvi palīdzēt pacientiem un izmantot savus resursus, kamēr nav datu.

Kādu pienesumu okoloģiskās aprūpes uzlabošanā sniedz Rīgas Stradiņa universitāte?

Es teiktu, ka milzīgu. Un to varbūt tikai pēdējo mēnešu laikā tā pa īstam apjaušu, jo bez tā, ka vēsturiski Onkoloģijas molekulārās ģenētikas institūts ir pamata virziens onkoloģijai, dažādu audzēju izpētei, tai skaitā pārmantoto audzēju, lielu onkoloģisko darbu dara arī Sabiedrības veselības institūts.

Lielu onkoloģisko pētniecību veic Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts. Mēs ar profesoru Ivaru Vanadziņu esam runājuši ar Darba drošības un vides veselības institūtu. Arī tur ir iekārtas, cilvēkresursi.

Plānojam tagad pēc Jāņiem lielu starptautisko konferenci par krūts vēzi, par pārmantoto krūts vēzi, un mēs plānojam tikšanos ar vienu no lektoriem, lai pārrunātu sadarbību arī dažādu vides faktoru, kaitīgo faktoru ietekmi onkoloģijas attīstībā, potenciālas intervences, kā šo kaitīgos faktorus varētu minimizēt.

Kā mainīt domāšanu par vēzi kā nāvējošu slimību jeb kā hronificēt onkoloģiju?

Kaut vai tajā pašā krūts vēža gadījumā - gadā saslimst apmēram 1200 sievietes, bet pēdējie man pieejamie vēža reģistra dati bija, ka dzīvas ir 14000 sievietes, kas kaut kad ir pārcietušas krūts vēzi. Tur jau cilvēks ar tādām elementārām matemātikas zināšanām var saprast, ka ja 1000 saslimst un dzīvas ir 14000, tad lielākā daļa sieviešu var ar šo slimību izārstēties, to kontrolēt un būtībā ar katru brīdi tās ārstēšanas iespējas paliek labākas, un, angļu valodā sakot, survivor skaits ar katru gadu paliek arvien lielāks.

Kā būtu jāstrādā ar sabiedrības informēšanu?

Nav krūts vēzis vienīgais, arī prostatas vēža gadījumā ir ļoti labi ārstēšanas rezultāti, tur vīriešiem ir pāri 1000 gadījumiem gadā. Tāpat virkne citu biežo onkoloģisko gadījumu, kuri ļoti labi padodas terapijai. Strādājot slimnīcā un redzot visdažādākās kaites (piemēram, autoimūnās slimības), kur terapija vēl nav pieejama, bojā var aiziet arī jauni cilvēki, jo medicīna šajā jomā vēl nav atradusi risinājumu. Ir daudzas citas slimības, kuras realitātē ir daudz bīstamākas, grūtāk risināmas. Vēzis lielākajā daļā gadījumu, ja savlaicīgi to atklāj, tad tas nav ne tuvu bīstamākā problēma, ar ko mūsdienās cilvēks var saskarties.

Te ir vēl divas lietas, ka viens ir agrīnā diagnostika, bet vēl labāk par to strādā profilakse. Tas arī ir fakts, ka mēs nevaram ar veselīgu dzīvesveidu 100 % novērst onkoloģisko problēmu attīstību, bet mēs varam būtiski samazināt riskus Šādos gadījumos, kad cilvēks ir veselīgi dzīvojis un viņam ir organisma imunitāte spēcīgāka, ir lielāka iespēja uzvarēt vēža šūnas.

Plaušu vēža gadījumā Eiropā pašlaik notiek pilotprojekts, kur taisa datortomogrāfiju kombinācijā ar asiņu biomarķieri, lai atklātu vēzi pēc iespējas agrīnāk. Bet kurai grupai tieši? Protams, smēķētāju grupai. Tas ir absolūti zināms riska faktors, sevišķi pie noteiktas intensitātes un ilguma, šo plaušu vēža risku 10 reizes paaugstina. Un tā ir noteikta lieta, ko katrs varam izvēlēties darīt vai nedarīt savas veselības labā. Ne tikai tas: Norvēģijā pie kardiologa apmeklējums ir septiņas reizes mazāks nekā Latvijā. Kāpēc? Viņi kustas, pietiekami laiku velta sev gan fiziskajai atpūtai, gan arī garīgai, psihoemocionālai atpūtai un uzlādei. Kas der kardioloģiskai veselībai, tieši tāpat der vēža profilaksei. Skaidrs, ka svarīga sabiedrības skrīninga apziņa, bet pirms tās nāk arī veselīgā dzīvesveida apziņa. Vislabāk cilvēks var palīdzēt pats sev.

Kas ir Latvijas pozitīvās pieredzes onokoloģiskās aprūpes pakalpojumu sfērā, kur varam teikt "mums veicas labi"?

Tā, skatoties aizvadītajā trīsgadē, kad iepriekšējais onkoplāns darbojās, pilnīgi noteikti veiksmes stāsts ir krūšu rekonstrukcijas programma, kur arī sabiedrība caur manabalss.lv platformu nobalsoja un iniciatīva tika virzīta politiskā līmenī. Arī vēža pacienšu organizācija, pateicoties šai aktivitātei un Veselības ministrijas, un NVD sadarbībai, tiešām ir trīs gadu laikā izdevies, ka ir grūti kaut ko profesionāļiem teikt, ka kaut kas specifisks trūktu. Mums šeit drīzāk iezīmējas kopējās veselības aprūpes sistēmas deficīti, teiksim, trūkst anesteziologu, anestēzijas māsas, operāciju māsas, lai krūšu rekonstrukcijas rindas būtu īsākas. Ir jābūt godīgiem – arī pieejamība inovatīviem medikamentiem palielinās. Te noteikti ir būtisks progress panākts.

Runājot par paliatīvo aprūpi, ir hospiss.lv programma paliatīvajai aprūpei mājās pēc attiecīga onko konsīlija slēdziena. Tā man šķiet svarīga lieta, kas ir ieviesta. Ir arī tādi mazāki solīši dažādās jomās, piemēram, klientu koordinatoru jautājumā, kas ir nosacīts pavadonis onkoloģiskajam pacientam tajā brīdī, kad viņš pārkāpj vēža slimnīcas slieksni. No tā brīža viņam vairs nav jāuztraucās, kā pierakstīties uz izmeklējumu, kur man to atrast – ārsts pasaka, ka vajag konkrētu izmeklējumu, klientu koordinators pasaka, ka jābūt tur un tajā laikā, rezultātu nesat atpakaļ ārstam – pacientam visu laiku ir precīzi skaidrs nākamais solis. Nav tā, ka viņš iziet pa durvīm ar jautājumu: “Ko man tagad darīt?”

Tās būtu tās galvenās lietas, ko es gribētu uzteikt. Pilnīgi noteikti varam pateikt, ka aizvadītajā trīsgadē ir ģenētiskie testi no reto slimību programmas, sadarbībā ar BKUS. Tur tiek veikti testi, kas ir reto slimību programma, bet arī RS programmā ir onko-ģenētikas sadaļa, par kuras realizāciju atbildīga ir BKUS. Pateicoties tam jāsaka, ka ir iespējams krūts vēža gadījumos precizēt, kur nepieciešams, vai šis audzējs nav attīstījies patogēnu izmaiņu dēļ, mutāciju dēļ gēnos. Ja tas ir tā, tad tikko 10. maijā ir vēl viens jauns inovatīvs medikaments apstiprināts BRCA1-2 gēna mutācijām. Šeit nonākam pie personalizētās, precīzijas medicīnas, bet gēnu mutāciju zināšana nozīmē ne tikai precīzijas medicīnu medikamentu izpratnē, bet ka sievietei ir skaidra informācija par pretējās krūts vēža risku, olnīcu vēža risku ar visām preventīvajām darbībām, un galvenais, ka iespējams arī notestēt pilngadīgos asinsradiniekus, kas vēl ir onkoloģiski veseli, lai konstatētu vai viņiem nav paaugstināts risks.

Šī ir tā lieta, kas no iepriekšējā onkoplāna ir attīstīts, ka PSKUS krūts slimību centrā ir vairāk kā 150 onkoloģiski veselās sievietes ar BRCA1-2 gēna mutāciju, kas iziet ikgadējo krūts vēža magnētiskās rezonanses skrīnigu. Šis ir personalizēts skrīnings, kas nav 50 gados saņemts aicinājums uz mamogrāfiju. Bet tāpēc, ka ir atklāta ģenētiskā izmaiņa onkoloģiski veselai sievietei, un viņa personalizētā skrīninga programma tiek iekļauta.

Vēlējums lēmumu pieņēmējiem, strādājot ar likumdošanu un tās finansēšānu onkoloģijas aprūpē...

Tāds grūts uzdevums, bet papildus tam visam, kas jau ir minēts, tomēr nevajag konkrētās lietās nevajag izgudrot velosipēdu. Un ņemt precīzi noteiktas valsts paraugu, kurā ir šis veiksmes stāsts.

Skrīningam ļoti labs paraugs ir Slovēnija, tur ir aptuveni divi miljoni iedzīvotāji, līdzīgs skaits, un mēs varam salīdzināt teritorijas. Slovēņu princips skrīningā bija ļoti vienkāršs: viņus iemācīja vācieši, kas bija ļoti strikti, jo netika pielaistas nekādas atkāpes. Princips bija šāds: pieņemsim, ka uz visu Slovēniju vajag 20 vietu skrīninga veikšanai. Viņi nevis sāka visās 20 vietās skrīnigu veikt kaut kā, lai tikai būtu, ka mamogrāfijas skrīnings notiek, bet šīm mamogrāfijas vietām uzlika ļoti skaidrus kritērijus, un tur bija padaudz, ap 70 punktiem, kam jāizpildās: trīs radiologa asistenti, mamogrāfa tehniskās prasības, datu pārraidei, jo mamogrāfijas tiek analizētas tikai divās vietās visā Slovēnijā. Respektīvi uz šo mamogrāfijas veikšanu centrs varēja pieteikties tikai tad, kad viņi ir visus kritērijus izpildījuši. Tad viņi paziņo skrīninga koordinācijas centram, pārbauda, vai viss ir izpildīts, un, ja jā, tad apstiprina atbilstību un sniedz atļauju skrīninga/mamogrāfiju veikšanai. Tas process, kamēr nokomplektējās 20 vietas, bija daudzu gadu garumā. Pašlaik slovēņiem ir perfekts veiksmes stāsts mamogrāfijas skrīningā – viņi nevienā brīdī nedeva atlaides uz kvalitāti un sistēmas kropļošanu.

Kas ir mums Latvijā: domnīcās iesaistītie var pārrunāt, ja esam paņēmuši skaidru rietumu modeli, it kā visu izdarījuši, un mums vienalga kaut kas nestrādā. Tas nākam domnīcā, sēžamies pie galda un spriežam, kur ir problēma – esam visu izdarījuši kā instrukcijā, bet kaut kas nestrādā. Bet, ja mēs neizdarām visu kā instrukcijā un kaut ko darām pa savam un sēžam domnīcā katrs ar savu informētības līmeni par to, kā tad īsti būtu jābūt, izsakāmies – man šķiet, ka tas nav pietiekami efektīvi.

Rezumējot: beigās katrs grib tikai to labāko, un tad viens saka, ka varbūt tā varam mamogrāfijas skrīningā darīt, otrs saka, varbūt vajag vairāk ģimenes ārstus iesaistīt, trešais saka vēl ko citu, bet viss jau ir uzrakstīts, un instrukcija ir pilnīgi skaidra. Kamēr mēs to neesam izpildījuši, tas ir kā likt kopā mēbeli. Ja instrukcijas nav, mēs varam brīnīties, kāpēc skapis nestāv vai ir šķībs. Ja mēs visu izdarījām, bet kaut kas nesanāk, tad liekam galvas kopā.