Kopīgas virsotnes darbā un mājās
Latviete Ilze Maldupa un čīlietis Sergio Uribe satikās, pateicoties zinātnes starptautiskajai dabai, un teju 15 gadu laikā izkopuši gan prasmi dozēt pētniecības atziņas pie vakariņu galda, gan spēju pielāgoties dzīvei viens otra valstī. Mirkli pirms Valentīna dienas uzrunājam Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docenti un viesprofesoru, lai ieskatītos viņu starptautiski rūdītajās atziņās par to, kā savienot profesionālo un privāto.
Patagonijā, elpu aizraujošajā "Torres del Paine" nacionālajā parkā. Foto no privātā arhīva
Mājas – tur, kur ir ģimene
Mūsu saruna norit, Ilzei un Sergio atkal pārceļoties, bet šoreiz mērogi ir daudz mazāki – no dzīvokļa uz māju Cēsīs. Laiks tiek izmantots lietderīgi, abi sasniegti mašīnā, un Zoom kadra fonā līgojas pārvedamo mantu kastes. “Četru pēdējo gadu laikā esam dzīvojuši četrās dažādās vietās: Valdivijā Čīlē, tad Jelgavā un nu jau otrā dzīvesvieta Cēsīs,” uzskaita Sergio, nosmejot, ka viņam tas labi der – savulaik mīlējis ceļot kā bekpekers, visu iedzīvi saliekot mugursomā, un arī tagad turas pie atziņas, ka viņa mājas ir tur, kur ir ģimene. Savukārt Ilzi tieši Cēsīs piemeklējusi izteikta māju sajūta, neskatoties uz to, ka viņas dzimtā pilsēta ir Jelgava.
Ilze un Sergio satikās konferencē Toronto, un ar laiku saziņa pārauga profesionālo rāmējumu. Lai gan sākotnēji viņi apmetās Čīlē, doma par Latviju kā dzīvesvietu viņu ģimenei bijusi jau sen, un 2019. gadā Ilzes saņemtais pēcdoktorantūras pētniecības grants šai idejai pievienoja noteiktu starta laiku. Sākotnēji iecerēts kā ģimenes mājvietu saglabāt Čīli, Ilzei daudz laika vadot starpkontinentālos lidojumos. Taču politiskie nemieri Sergio dzimtenē radīja ieceri Latvijā nobāzēties visiem un uz ilgāku laiku, un šo domu drīz vien pavisam stabili apzīmogoja pandēmija.
Nu jau vēsturisks kadrs – kongress Toronto 2008. gadā kopā ar profesoru Jo E. Frecken no Nīderlandes. Foto no privātā arhīva
Rast profesionālu piepildījumu
Lai arī sākotnēji Ilzes sapnis bija klīniskais darbs zobārstniecībā, Čīles posmā viņa vairāk sākusi pievērsties zinātnei. Sākotnēji tas bija piespiedu kārtā, jo zobārsta darbu uzreiz ar Eiropas diplomu viņa veikt nevarēja – vajadzēja vispirms pārlikt eksāmenus. “Šai laikā mācījos, kā mācīt citus, iesaistījos pētniecībā, un, kad man bija iespēja atsākt klīnisko darbu, manas prioritātes jau bija mazliet mainījušās. Man vienmēr patikusi dažādība, un patlaban tās man netrūkst. Galvenokārt veicu pētniecisko darbu, palīdzu vadīt studiju kursu topošajiem stomatologiem, daudz strādājam ar pēcdiploma studentiem. Var teikt, ka klīniskais darbs šobrīd ir pakārtots zinātnei,” saka Ilze. Viņu motivē mērķis panākt, lai bērniem Latvijā būtu veselāki zobi, un Ilzes ieskatā tas plašāk sasniedzams, pētot un komunicējot zinātniskās atziņas zobārstiem un higiēnistiem. Zinātnē viņa raugās pēc veidiem, kā bērnu zobārstniecību padarīt draudzīgāku mazajiem pacientiem. "Tas ir starpdisciplinārs jautājums, kur nepieciešama arī komunikācijas un citu sociālo zinātņu iesaiste," Ilze piebilst.
Pie Ilzes vecāku mājas Jelgavā. Foto no privātā arhīva
Ģimenei pārceļoties, no svara ir tas, vai abi partneri jaunajā vietā radīs profesionālu piepildījumu. Te liela nozīme bija saiknei ar RSU, ko Ilze bija noturējusi arī prombūtnes gadu laikā, pašai un Sergio piedaloties gan augstskolas rīkotajās konferencēs, gan kā vieslektoriem studiju kursos. Lai gan izejas punkts, pārceļoties uz Latviju, bija tieši Ilzes pētnieces pozīcija RSU, arī Sergio raiti atrada profesionālus izaicinājumus – kā jaundibinātās RSU Bioinformātikas laboratorijas vadošais pētnieks un kā zinātnieks Baltijas Biomateriālu ekselences centrā, kas top, sadarbojoties RSU, Rīgas Tehniskajai universitātei un institūtiem Šveicē un Vācijā. Papildus visam Sergio nav pārtraucis savas Valdivijā bāzētās klīnikas darbību. Tam gan pārsvarā sanākot pievērsties naktīs. “Radiologi ir speciālisti, kam attālinātais darbs der ideāli!” saka Sergio, bet Ilze tikmēr piebilst, ka īpašnieka saiknes ar Latviju jūtamas pat klīnikas juridiskajā nosaukumā – Austra Ltd.
Latviju un Magdalenas salu Čīlē šķir 15 023 kilometri. Foto no privātā arhīva
Zinātni neatstāsi aiz kabineta durvīm
Ja agrāk zinātnieki strādāja laboratorijās aiz slēgtām durvīm, tad mūsdienās pētniecība ir kļuvusi ļoti starptautiska. Ilze un Sergio to izbauda uz savas ādas ik dienu. Viņi lēš, ka pusi no darbā pavadītā laika ir saziņā ar kolēģiem citu valstu laboratorijās un institūtos, minot Austrāliju, Čīli, Dienvidkoreju, Indiju, Irānu, Somiju, Spāniju un Vāciju kā tikai dažas no valstīm, ar kurām patlaban ir ciešākā sadarbība.
“Mūsdienās zinātne ir kā starptautiski cieši savienots, spēcīgs tīkls un zinātnieka lokācijai vairs nav nozīmes. Pandēmija šo tendenci ir vēl vairāk pastiprinājusi,”
saka Sergio, piebilstot, ka savā ziņā pandēmija zinātnieka dzīvesveidu padarījusi ģimenei draudzīgāku, jo pirms tam nācies ceļā pavadīt vismaz trīs mēnešus gadā.
Ilze un Sergio smejas, ka ļoti daudz laika viņi pavada sarunās par kariesu. “Ja jūs ieskatītos mūsu Whatsapp sarakstē, tad redzētu kaudzēm atziņu no jaunākajiem pētījumiem,” saka Sergio. Striktu līniju starp darbam un ģimenei veltīto laiku viņiem neizdotos novilkt, pat ja gribētu. “Zobārstniecībā vai, piemēram, ķirurģijā, darbs ir ļoti praktisks, tu esi tajā iekšā ar abām rokām vārda tiešajā nozīmē. Līdz ar to dienas beigās, kad izslēdz gaismu un aizslēdz kabinetu, tas tur arī paliek. Taču zinātnē ir citādāk, to ir daudz grūtāk atstāt aiz kabineta durvīm,” Sergio piebilst.
Taču iebildumu pret to nevienam šai savienībā nav, jo darbs tiek tverts arī kā hobijs.
“Mēdz teikt – izvēlies darbu, kas patīk, un tev nekad nebūs jāstrādā. To var labi attiecināt uz mums abiem!” rezumē Ilze.
Pašlaik ģimene mājo Cēsīs, kas savaldzināja gan ar savu vēsturisko skaistumu, gan tveramajiem apmēriem. Foto no privātā arhīva
Vaicāti, vai nesagurst no kopābūšanas gan darbā, gan mājās, Ilze piebilst, ka fiziski jau gluži nesanāk būt nemitīgi sānu pie sāna. Viņuprāt, laulības dzīvē viena no būtiskākajām lietām ir kopīgi mērķi.
“Mīlestība ir mainīga lieta – vienubrīd stiprāka, citkārt padziest. Ja mērķi ir kopīgi, mīlestība pastiprinās.
Ja katrs aiziet savā virzienā, tad mīlestību ir grūtāk noturēt. Mūsu gadījumā kopīgi profesionālie mērķi tikai pastiprina vēlmi būt kopā!”
