Nākotnes nenovēršamā realitāte. Scenārijus apskata RSU sociologs
Nākotne ir tēma, kas mani nebeidz fascinēt. Tā nu ir sanācis, ka pēdējos gados esmu bijis iesaistīts virknē uz nākotni orientētu pētījumu. Viens no bieži izplatītajiem secinājumiem ir tāds, ka neviens īsti nezina, kāda nākotne izskatīsies. Vienlaikus ir tēmas, ar kurām mēs atkal un atkal nākotnes kontekstā saskaramies, un tas man liek domāt, ka vienā vai citā veidā šīm tēmām nākotnē būs liela nozīme. Lai rosinātu sarunu, šeit es piedāvāju trīs šādas tēmas.
Krīzes un pārrāvumi
Vārdu "pārrāvums" es lietoju, kad domāju par fenomenu, ko angliski apzīmē ar jēdzienu "disruption", – pārmaiņas normālajā lietu kārtībā. Tipiski, ja gribas ilustratīvus piemērus, kas tad var būt šīs pārmaiņas dabiskajā lietu kārtībā, var domāt par inovācijām tehnoloģijās, kas ir mainījušas to, kā mēs skatāmies uz un mijiedarbojamies ar lietām. Tiem, kuri ir apguvuši sociālās zinātnes, gan jau būs gadījies dzirdēt par futūristu Alvinu Tofleru, kurš jau pirms pusgadsimta skaidroja, ka sabiedrībā var novērot pārrāvumu paātrināšanos. Pārfrāzējot šo novērojamu vienkāršākā valodā – liela mēroga pārrāvumi norisinās arvien biežāk, un līdz ar to arī starplaiks starp pārrāvumiem samazinās. Un te nu mēs nonākam līdz mūsdienām. Jau pirms pāris gadiem Apvienoto Nāciju Organizācija prognozēja, ka desmitgadi, kurā šobrīd dzīvojam, galvenokārt raksturos plaša mēroga pārrāvumi.
Par to, vai tiešām pārrāvumi ir galvenais raksturojums šai desmitgadei, mēs varam diskutēt, taču domāju, ka visi piekritīs, ka pēdējos gados mēs esam novērojuši virkni dažādu kritisku izaicinājumu un inovāciju ienākšanu, kas ir transformējuši veidu, kā mēs domājam un kā mēs darbojamies pasaulē. Notikušas ir gan pozitīvas, gan negatīvas lietas, turklāt daļa no labajām lietām bez atbilstošas uzraudzības var kļūt par sliktajām. Te gan es gribētu vērst uzmanību uz lielajiem izaicinājumiem, kurus esam spiesti risināt.
Par cilvēces neilgtspējīgas saimniekošanas radītiem izaicinājumiem mēs runājam jau gana ilgi. Nevienu laikam arī īsti vairs nepārsteidz, ka ar katru gadu atkal un atkal tiek pārspēti vēsturiskie siltuma rekordi. Laikam ir jādzīvo pilnīgi zem akmens, lai palaistu garām ekstrēmās temperatūras, kas pagājušajā vasarā tika fiksētas Eiropas dienvidos vai lielgraudu krusu, kuras rezultātā jumiķi šogad varētu būt bijusi pieprasītākā profesija vasarā. Vienlaikus blakus viegli novērojamajiem dramatiskajiem (video sižetus no aculiecinieku piedzīvotā, ir grūti noraksturot citādi kā – dramatiskus) ar klimatu saistītajiem notikumiem, mūsu apkārtējo pasauli raksturo arī virkne ar vidi un klimatu saistīti izaicinājumi, kurus var būt grūtāk novērot bez sistemātiskas uzskaites. Piemēram, vispārēja biodaudzveidības samazināšanās, sestā masu izmiršana (jēdziens, kas tiek lietots, lai apzīmētu vispārēju faunas daudzveidības samazināšanos), apputeksnētāju skaita samazināšanās utt. Te nav vajadzības runāt par katru no tiem atsevišķi, bet iegūglējiet paši un par katru no šiem procesiem jūs iegūsiet virkni informatīvus materiālus.
Lai gan Pasaules Ekonomikas forums secina, ka jau tuvākajās desmitgadēs ar klimatu un vidi saistīti izaicinājumi dominēs kopējo problēmu lokā, ar kuru mēs cīnīsimies, pagaidām mums apkārt ir arī virkne citu pārrāvumu un krīžu. Piemēram, mēs esam nesen noslēguši vairāku gadu pandēmiju, šobrīd mums pavisam netālu jau divus gadus turpinās karš, mums ir virkne dažādu sociālu, spriedzi izraisošu izaicinājumu utt. Mums ir daudz visa kā uz mūsu šķīvīša un potenciāli būs vēl vairāk (mēs piedzīvosim tādu all you can eat krīžu bufeti).
Šī uzskaite nav domāta, lai kādu biedētu. Tā ir nākotnes nenovēršama realitāte.
Es saku nenovēršama, jo, lai gan daudzus gadus, it sevišķi, vides jautājumu kontekstā, mēs esam runājuši, ka, mainot savu uzvedību, mēs varētu kopā novērst krīzes, kas tuvojas, realitāte ir tāda, ka nu jau ir par vēlu. Mums neapšaubāmi ir jāmaina savi paradumi, bet mēs tik un tā turpināsim piedzīvot šokus, no kuriem esam mēģinājuši aizbēgt. Attiecīgi, mēs vairs nevaram runāt tikai par to, kā mēs kaut ko novērsīsim. Tas būtu naivi un bezatbildīgi. Mums ir jāsāk vairāk pievērst uzmanība tam, cik sagatavoti mēs esam šiem lielajiem izaicinājumiem (liela daļa no kuriem varētu būt neprognozējami). Tas, ko mēs varam darīt, ir domāt par pielāgošanos – pārdomāt, kā mūsu pieņemtie lēmumi var vai nevar tikt galā ar šiem nākotnes izaicinājumiem. Tas nozīmē gan publiskus ierobežojumus, gan apzināšanos, ka
dzīvesveids, kādu mēs pašlaik sev atļaujamies, kļūs dārgāks un mums, visticamāk, vajadzēs no daļas sev pierasto ērtību kādā brīdī atteikties. Ar to ir jārēķinās.
Autors: Miķelis Grīviņš (RSU zinātnes profesors, sociologs)
Pirmavots: www.lsm.lv
