Kā gadsimtu gaitā Latvijā attīstījās radurakstu izzināšana? Skaidro RSU antropologi

Agita Lūse, RSU sociālantropoloģijas pētniece

Pēdējo pārdesmit gadu laikā Latvijā samērā populāra kļuvusi dzimtu saietu rīkošana. Ne vienās vien mājās būs atrodams arī kāds skolnieka zīmēts ciltskoks un īpaši ģimenes senioru loloti ģimenes fotoalbumi. Varbūt arī izskan nostāsti par mūsu priekštečiem. Tātad mūsdienu steidzīgajā dzīves ritmā tomēr ir brīži, kad aktualizējas ģenealoģiskas zināšanas. Proti, zināšanas par mūsu un mūsu tuvinieku izcelsmi. Kāda ir radurakstu izziņas aktivitāšu vēsture Latvijā?

Mūsdienās ģenealoģijai ir daudz entuziastisku praktizētāju un arhīvos līdzās profesionāliem vēsturniekiem nereti sastopami arī ciltskoku pētnieki. Līdz šim gan nav īpaši daudz pētīts, kā ģenealoģiskā izziņa Eiropā iemantojusi to popularitāti, kāda tai ir mūsdienās, nedz arī – kādiem dažādiem mērķiem tā kalpojusi. Katrā ziņā līdz 20. gadsimtam tā bija daudz mazāk izplatīta. Vēl 19. gadsimta beigās ar ģenealoģiju nodarbojās gandrīz tikai muižnieki un aristokrāti – kā nekā viņu tiesības uz īpašumu pamatojās tieši spējā pierādīt savu saikni ar sākotnējiem īpašuma ieguvējiem, savukārt saistība ar ievērojamām dzimtām noteica statusu.¹ Situācija mainījās ap 19. un 20. gadsimta miju: ievērojamu popularitāti ciltskoku veidošana ieguva, piemēram, Vācijā. Kā teikts kādā vācu dzimtu pētnieku apvienības izdevumā, ģenealoģija no "muižnieku sporta" pārtapa par "pilsonisko aprindu zinātni" – tieši vidusšķira sāka dominēt lielākajās ģenealoģiskajās biedrībās. Latvijas teritorijā tādas biedrības aizsāka baltvācieši, taču radurakstu izziņas popularitāti plašākos iedzīvotāju slāņos veicināja citi apsvērumi.

Foto: Valdemārs Klētnieks, "Dzimtas pētīšana", 1939., "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls" 3 (11); 403-40

Ceļot tautas pašapziņu

20. gadsimta pirmajās desmitgadēs līdztekus entuziastiem ģenealoģiskus pētījumus veica arī profesionāli vēsturnieki un fiziskie antropologi. Jāatzīst, ka abās minētajās disciplīnās tolaik visai spēcīgi atbalsojās politiskas un ideoloģiskas nostādnes. Tur, kur tika kultivētas tautiskas vienotības idejas, ģenealoģija lielākoties tika pieskaņota centieniem rakstīt nācijas sociālo vēsturi. Turklāt dzimtu vēstures izpētē tika saskatīts potenciāls etniskās pašapziņas stiprināšanai. Piemēram, 1935. gadā kāds anonīms autors laikrakstā "Latgales Vēstnesis" aicina lasītājus pētīt katram savas dzimtas² vēsturi, tā kļūstot pašapzinīgākiem, "par spīti vācu baronu un garīdznieku ieaudzinātajai niecīguma apziņai".

Stiprināt pašapziņu vedināja arī aicinājumi, kā, piemēram, Valdemāra Klētnieka rakstā "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā" 1939. gadā, pētīt dzimtas, lai atspēkotu iesīkstējušus stereotipus, saskaņā ar kuriem "brīva cilvēka jēdziens bija identisks ar vācieša jēdzienu", bet latvieši arvien pieskaitīti zemnieku kārtai. Tādu stereotipu vairošanu piedēvēja vācu vēsturniekiem un ģermanofiliem ierēdņiem.

¹ Par to vairāk minētās grāmatas nodaļā Radniecība un valsts attiecības Livonijā 13.–16. gadsimtā, ko sarakstījusi Vija Stikāne.

² Kā minētās grāmatas nodaļā Radniecība mūsdienu Latvijā raksta Klāvs Sedlenieks, dzimtas jēdziens Latvijā "tiek traktēts samērā brīvi, attiecinot to uz tādu senču un radu kopu, ar kādu ego asociējas. Tāpēc dzimtā nereti ietilpst gan tie radi, ar kuriem ego koplieto uzvārdu, gan tie, kuriem ir cits uzvārds".

Pirmavots: LSM.lv