Asoc. prof. Ilze Konrāde: "Pat izcilākā ideja nav neko vērta, ja to patur pie sevis"

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras asociētā profesore Ilze Konrāde un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gaiļezers Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja un endokrinoloģe ikdienā aprūpē pacientus slimnīcā, strādā poliklīnikā, izglīto topošos ārstus un vada viņu zinātniski pētnieciskos darbus, kā arī veic pētniecisko darbu, kas cieši savijas ar klīnisko darbu slimnīcā.

Profesores pētnieciskais darbs veltīts cukura diabēta vēlīnajiem sarežģījumiem sirds asinsvadu slimību riska faktoru atklāšanai un iespējamai novēršanai, vairogdziedzera autoimunitātei, joda nodrošinājumam populācijā u. c. Jaunākais pētījums, kas tiks realizēts turpmākos divus gadus, ir par to, kā ārējās vides un ģenētiskie faktori mijiedarbojoties ietekmē vairogdziedzera autoimūno slimību attīstību. Projekta īstenošanai Latvijas Zinātnes padome piešķīrusi 199 998 eiro.

Ilze Konrāde ne tikai ir šī projekta iniciatore un vadītāja, bet arī strādā ar pacientu asins paraugiem, jo "patīk turēt rokā arī pipeti", taču vairāk darba viņa deleģēs doktorantiem un rezidentiem, jo svarīgākais ir zinātni izprast "līdz mikrolitriem".

Vai jūs jau bērnībā zinājāt, ka būsiet ārste?

Gan jā, gan nē! Mans tēvs strādāja Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) Sporta katedrā, un jau kopš trīs gadu vecuma es visas vasaras pavadīju sporta bāzē Taurene, kur es, protams, vienmēr biju starp studentiem – topošajiem ārstiem –, līdz ar to uzskatīju, ka arī es kādreiz būšu viena no viņiem.

Bet nebija tā, ka es bērnībā būtu gribējusi ārstēt sunīšus vai kaķīšus. Medicīnā mani vienmēr ir piesaistījusi vajadzība palīdzēt un atbildēt uz grūtiem jautājumiem.

Kāpēc, studējot Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad – RSU), izvēlējāties specializēties endokrinoloģijā?

Tas man ātri vien kļuva skaidrs. Manuprāt, ikvienam vissvarīgākais ir saprast savu temperamentu un apzināties stiprās un vājās puses. Piemēram, stresa situācijās es reaģēju pārmērīgi, tātad nevaru būt ne ķirurģe, ne reanimatoloģe. Ķirurģija nederēja arī tāpēc, ka skolā cimdus man adīja klasesbiedrenes. (Smejas.) Bet man vienmēr ir paticis dziļi domāt, līdz ar to bija divas disciplīnas, kas man patika un starp kurām es šaubījos, – endokrinoloģija un hematoloģija.

Galu galā viss izvērtās tā, ka jau studiju gados sāku strādāt nometnēs bērniem ar cukura diabētu, un man tas ļoti iepatikās. Turklāt, pateicoties valodu zināšanām, rezidentūrā man radās iespēja iziet divu nedēļu praksi Hamburgā (Vācijā), kur es mācījos diabēta apmācību – tādu, kādai tai būtu jābūt, jo cilvēkam, kurš dzīvo ar hronisku slimību, ir jāmāk adaptēt insulīna devas mainīgām situācijām un jāspēj sasniegt savi dzīves mērķi!

Fantastisks piemērs ir britu premjerministre Terēza Meja, kurai ir diabēts un kura par to atklāti stāsta. Kādā intervijā uz žurnālista jautājumu "Kā tad jūs ar diabētu (..)?" viņa braši atbildēja, ka tāpat, tikai ar četrām insulīna injekcijām dienā. Ir izcili sportisti, kuri špricē insulīnu. Lai panāktu, ka pats pacients uzņemas atbildību par savu slimību, nepietiek sniegt tikai zināšanas, vajadzīga spēja motivēt, atbalstīt, kas lieti noder arī darbā ar studentiem. Tā es sāku strādāt endokrinoloģijā un nekad neesmu to nožēlojusi…

Ne visi ārsti veic pētniecisko darbu. Kā jūs pievērsāties pētniecībai?

Endokrinoloģijā, tāpat kā visās medicīnas nozarēs, bieži vien ir situācijas, kad viss it kā ir skaidrs, tomēr kaut kas nesanāk vai atšķiras no tā, kā rakstīts profesionālajā literatūrā. Un tad es gribu zināt, kāpēc manā gadījumā ir citādi. Tieši tad rodas jaunas idejas par to, ko vajadzētu darīt vai kā ārstēt, un to gribas izpētīt. Man tā bija ar pirmo pētniecības tēmu, kurai pievērsos…

Cukura diabēts nozīmē to, ka cilvēkam īsākā vai garākā laika periodā ir paaugstināts cukura līmenis asinīs, un teorētiski vajadzētu būt tā: jo augstāks ilgstošā cukura rādītājs, jo vairāk tā saucamo vēlīno komplikāciju. Tā ir diabēta problēma, nevis vienkārši augsts cukura līmenis, jo glikoze rada izmaiņas un bojājumus mazajos asinsvados, kas ir acīs, nierēs, pēdās u. c, ko sauc par diabēta komplikācijām. Tajā brīdī pacientam tiešām samazinās dzīves kvalitāte un darbspējas. Tomēr dzīve nav taisnīga – dažkārt pacients kontrolē diabētu labi, bet viņam ir daudz komplikāciju, un ir tādi gadījumi, kad diabēta kontrole ir slikta, bet nav nevienas komplikācijas. Līdz ar to bija svarīgi izpētīt, kāpēc tā notiek.

Pateicoties Latvijas Universitātes profesoram Valdim Pīrāgam, kurš man piedāvāja braukt darboties zinātnē uz Heidelbergas Universitāti (Vācijā), es nokļuvu fantastiskā zinātniskajā grupā, kur pirmo reizi mūžā paņēmu rokā pipeti un sāku mācīties visu to, ko dara molekulārie biologi. Mēs pētījām mehānismu, kas cilvēkam lielā mērā iekodēts ģenētiski, – cilvēka dabisko spēju pretoties augstam cukura līmenim. Šīs aizsargsistēmas darbu ietekmēt ir ļoti grūti, varbūt vienīgi būtiski samazinot uztura daudzumu. Tā ir tāda medicīnas Pro et contra (no lat. val. –par un pret) – stimulēt organismu ar neskaitāmiem antioksidantiem vai piespiest aktivizēt savus resursus.

Pētījuma rezultātā, kas bija Heidelbergas Universitātes pētnieku grupas ideja, tapa augsta līmeņa zinātniskā publikācija Nature Medicine, kurā mēs pierādījām, ka ģenētiski dotā spēja pretoties paaugstinātam cukura līmenim ir ļoti svarīga sāpju rašanās un attīstības mehānismā (patoģenēzē) tiem cilvēkiem, kuriem ir diabētiskā neiropātija.

Lai sanāktu labs zinātniskais raksts, darbu nevar paveikt un uzrakstīt viens cilvēks, līdz ar to šī zinātniskā grupa izauga lielāka par 30 cilvēkiem. Viņi Vācijā šo darbu turpina, bet es tagad pētu ko citu…

Kādas tagad ir jūsu pētnieciskās intereses?

Atgriežoties Latvijā, man bija fantastiska iespēja iesaistīties Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas darbā, ko vada RSU profesore Maija Dambrova. Mēs turpinājām pētīt to pašu, ko biju aizsākusi Vācijā, pēc tam vairāk pievērsāmies zarnu mikrobioma produktu pētniecībai, jo pašlaik daudzu slimību izcelšanās tiek saistīta ar to, ka pacientam ir izmaiņas mikrobiomā, t. i., mikrobu kopums zarnās ir nelabvēlīgs, tāpēc zarnu sieniņas caurlaidība ir lielāka, mikrobioms ietekmē arī noteiktu vielu uzsūkšanos no zarnām, tieši veicinot metabolās un autoimūnās slimības. Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijā tātad pētījām, kā uzturs ilgtermiņā pacientiem ar cukura diabētu būtiski palielina sirds asinsvadu slimību marķieri trimetilamīna N-oksīdu, un bijām vieni no pirmajiem, kas pierādīja, ka diabēta pacientiem šīs vielas, kas, piemēram, no gaļas un olām sāk veidoties zarnās mikrobioma ietekmē, ir vairāk nekā tiem, kuriem nav diabēta.

Jau vairākus gadus Latvijā veicam pētījumus, kas saistīti ar joda nodrošinājumu sievietēm un bērniem. Jodam ir ļoti liela nozīme grūtniecības laikā, jo tas nosaka augļa nervu sistēmas attīstību. Kaut arī kopumā Latvijas populācijā joda nodrošinājums ir nosacīti apmierinošs, grūtniecēm tas ir katastrofāli zems. Tomēr laba zinātne māca ne tikai strauji novērst riskus, bet arī pārdomāt pārāk aktīvu stratēģiju sekas. Ja pēkšņi veikalā viss sāls kļūtu jodēts, pieaugtu risks saslimt ar vairogdziedzera autoimūnajām slimībām. Tā arī radās nākamā aizrautība  – pētīt vairogdziedzera autoimūnās slimības, kas ir visai izplatītas, jo, pēc mūsu datiem, ap 11 % sieviešu reproduktīvā vecumā konstatē autoantivielas pret vairogdziedzera struktūrām, tāpēc uzrakstījām projekta pieteikumu Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo un lietišķo projektu konkursam. Lai gan šo slimību attīstībā ģenētikai ir liela nozīme, ārvides faktori ir palaidējmehānisms. Kā tos iespējams modificēt, kuriem faktoriem pievēršama lielāka uzmanība (stresam, selēnam, estrogēnu lietošanai vai smēķēšanai) – tie ir jautājumi, kas aktuāli visā pasaulē. Domāju, ka tas bija pamats mūsu projekta recenzentu labajam vērtējumam. Tagad jāpierāda, ka RSU varam pētīt šīs problēmas tikpat labi kā Anglijā vai Vācijā.

Vai būtu iespējams veikt pētniecisko darbu, ja jūs nestrādātu slimnīcā?

Šeit – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā Gaiļezers – nonāk visi tie pacienti, kuriem ir retas slimības, dažādi slimību sarežģījumi un atšķirīgas slimību izpausmes. Šie pacienti dod pienesumu zinātnei, jo mēs katru šo ārstiem interesanto gadījumu aprakstām un stāstām par to semināros, konferencēs utt.

Runājot par pētniecisko darbu Latvijā, gribu uzsvērt priekšrocības, un tā ir efektīva sadarbība. Daudzu gadu garumā mums ir fantastiska mijiedarbība un efektīva sadarbība ar zinātniskajām laboratorijām, piemēram, ar Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorijām, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru, RSU Molekulārās ģenētikas zinātnisko laboratoriju u. c.

Tas ir kā sadarbības tīkls, kas darbojas mainīgos virzienos. Piemēram, bieži vien zinātniskajos kongresos kāda cita kolēģa prezentācija raisa manī ideju par to, ko es varētu izpētīt. Tātad man ir ideja un pacienti, bet zinātniskā laboratorijā var izmērīt marķierus utt. Var būt arī otrādi, kad laboratorijas zinātnieki konferencē dzird kādu ideju, mēs diskutējam un papildinām cits citu. Ideja attīstās, radot jaunus atklājumus. Piemēram, Frederikam Bantingam, kurš ir insulīna atklājējs, ideja par to, kā tikt pie insulīna, radās pēc kāda raksta izlasīšanas Amerikas patoloģiju žurnālā.

Tātad gan dalība konferencēs, gan rakstu lasīšana, gan klīniskie izaicinājumi slimnīcā rada zinātniskās idejas, un tad Latvijas mērogā ārsts pētnieks uzreiz izprāto, ar ko varētu sadarboties, lai šo ideju realizētu.

Pat izcilākās idejas nav neko vērtas, ja tās paturam pie sevis . Tās ir jāpublicē! Tātad mēs sākam ar ideju, un rezultātam būtu jābūt publikācijai. Ideāli, ja tā ir starptautiska publikācija.

Cik daudz pētnieku ir iesaistīti jaunā projekta Ārvides un ģenētisko faktoru mijiedarbība vairogdziedzera autoimūno slimību imunoloģiskās attīstības mehānismos īstenošanā?

Esam diezgan daudz no RSU. Mans kā projekta vadītājas uzdevums bija pamodināt citās katedrās un laboratorijās ziņkārību par pētāmo problēmu. Palīdzēt darba grupas vadīšanā piekritis RSU Iekšķīgo slimību katedras vadītājs prof. Aivars Lejnieks. Projektā darbosies arī RSU Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks, profesors Andrejs Šķesters, RSU Cilvēka fizioloģijas un bioķīmijas katedras lektore Gita Gersone (bij. Krieviņa), RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras asoc. profesore Ieva Strēle, kā arī mani lieliskie doktoranti Ieva Kalere un Tatjana Zaķe un rezidente Sabīne Upmale. Viņi noticēja šai idejai un ir iesaistījušies pētījumā.

Vienu trešdaļu projekta ir uzņēmusies veikt Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra laboratorija asoc. prof. Jāņa Kloviņa vadībā. Viņi veiks ģenētisko testēšanu gan par imunitāti ietekmējošiem gēniem, gan par vairogdziedzera gēniem, gan par selēna statusu ietekmējošiem gēniem. Nākamais solis būs ģenētisko testu rezultātu saistīšana ar ārvides faktoriem un klīniskajiem datiem.

No dažiem ārvalstu kolēģiem, kuri ir arī zinātnisku žurnālu redaktori, esmu dzirdējusi joku, ka pēc tam, kad ir zinātniskā ideja, jāuzraksta manuskripts un tas palīdz nofokusēt problēmu. Šobrīd, rakstot projektu, mums tā arī sanāca.

Vai jūs kā pētniece jūtaties novērtēta?

Es tādās kategorijās nedomāju! Nauda ir vajadzīga reaģentiem, procesa nodrošināšanai, bet algās daudz naudas es nerakstu, un tāpat par to tiek nodrošināts tas, ko citādi grūti iegādāties. Galvenais, man patīk parādīt ārzemēs savu pētījuma posteri un redzēt, ka mūsu ideja ir forša, kaut arī varbūt ne vienmēr mūsu rīcībā ir bijušas modernākās iekārtas vai pietiekams finansiālais nodrošinājums. Man patīk pirmatklājēja sajūta kaut vai tajā mazajā jomā un tas, kā notiek pētniecības process! Pētniecība man ir kā narkotika.

Kas ir grūtākais pētnieka darbā?

Protams, grūtais brīdis ir tad, kad saproti, ka tas, ko veselu gadu esi darījis, bijis veltīgs darbs. Vācijā mans ceļš līdz starptautiskajai publikācijai bija saistīts ar miljoniem kļūdu. Es sāku darbu jaunā jomā, un man vispirms bija jāsaprot, kas ir pareizi, turklāt nevienam nav pareizās atbildes…

Pētniecībā ne vienmēr viss izdodas. Var būt kāda konceptuāla vai analītiska problēma, kad tu kaut ko nepareizi dari vai mēri, var būt nepareizs materiāls, un līdz ar to rezultāts nav vērtīgs. Domāju, medicīnā noderīgs būtu tā sauktais šķībo ideju žurnāls, kurā varētu publicēt to, kas tev nesanāca, t. i., neapstiprinājās, lai neviens cits kaut ko tādu turpmāk nedarītu un netērētu velti savu laiku. (Smejas.)

Kā jūs domājat, vai ikviens var būt pētnieks?

Manuprāt, par pētnieku var būt gandrīz ikviens, tikai jāatrod joma, kas ir interesanta un piemērota konkrētā cilvēka domāšanas veidam.

Ir labi, ka arī studiju procesā RSU studentiem liekam kaut ko izpētīt, jo tas ir izaicinājums, kas jauniešiem liek sasparoties un paplašina viņu apvārsni, ar lielāku izpratni ļauj lasīt zinātniskās publikācijas.

Vai arī RSU starptautiskā zinātniskā konference, kas notiks 2019. gada aprīlī, var būt kā izaicinājums un iespēja paplašināt savu apvārsni?

Ikvienam pētniekam ir jāklausās, ko dara un ir paveikuši citi, un jādiskutē, turklāt ne tikai savā šaurajā sfērā, jo tad vari palaist garām brīnumu… Latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis par šo ir teicis: "Kas godīgi pa ceļu ies, tas nekad nenomaldīsies, bet kas gan tādam ziņu dos par brīnumiem, kas biezokņos." Ar zinātni ir līdzīgi – var iet savu šauro ceļu medicīnā, bet tad bieži vien neieraugi to, kas ir biezokņos…

Konferences ir vajadzīgas, īpaši topošajiem speciālistiem! Students parasti nodarbībām gatavojas tā, lai varētu atbildēt uz jautājumiem, kas visbiežāk ir klīniski, tātad iemācās to, kas ir rakstīts grāmatā, bet jebkura zinātniskā konference raisa citu skatījumu un plašākas idejas. Katrs kongress vai konference pamodina domas, kurās vari, piemēram, līdzdarboties ar kādu, kas pēta ko līdzīgu, apvienojot spēkus.

Kā iesaistīsieties RSU starptautiskās zinātniskās konferences darbā?

Es kopā ar profesoru Aivaru Lejnieku 2019. gada 3. aprīlī vadīšu sekciju Komplimentaritātes princips metabolo slimību pētniecībā. Kā jau liecina nosaukums, sekcijas darbs būs saistīts ar to, ka zinātnē, ja gribi runāt par ekselenci, nevari būt viens – ir vajadzīga sadarbība.

Šīs sekcijas darbā esmu ielikusi tēmas un aicinājusi piedalīties institūcijas un pētniekus, ar kuriem metabolo slimību pētniecībā līdz šim esam sadarbojušies vissekmīgāk. Tas būs jau pieminētais Latvijas Organiskās sintēzes institūts un prof. Maija Dambrova. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs stāstīs par mikrobiomu. Piedalīsies arī RSU Molekulārās ģenētikas zinātniskā laboratorija un tās vadītāja Linda Gailīte, kā arī Higiēnas un arodslimību laboratorijas vadītāja un lekt. Inese Mārtiņsone.

Kas ir nozīmīgākais, ko līdz šim pētniecībā esat paveikusi?

Es vienmēr studentiem uzsveru, ka zinātne nevar būt zinātnes pēc. Zinātne ir tad, ja tas, ko esi izpētījis, ir ieguldījums konkrētajā tēmā, kaut arī tas ir neliels veikums. Zinātne ir tas, ko tu esi pierādījis un kas pirms tevis nav bijis zināms.

Līdz ar to vislielākais prieks man ir par pirmo rakstu, kas ir par joda nozīmi, ko mēs, t. i., zinātnieku grupa, publicējām Amerikas Vairogdziedzera asociācijas žurnālā 2012. gadā. Tas bija ļoti patstāvīgs projekts, fantastiska sadarbība ar citām RSU katedrām un Latvijas Organiskās sintēzes institūtu. Turklāt man patīk projekti, kuros iesaistās studenti, t. i., topošie kolēģi, jo tad viņiem pielīp šis gandarījums par jēgpilnu darbošanos pētniecībā. Turklāt viņi joprojām atceras šī projekta aizrautīgo norisi un saliedējošo kopā būšanu, kad, līmējot kastes, ko vest uz skolām, klausījāmies mūziku, stāstījām jokus, dažādus stāstus utt. Tas bija viens no foršākajiem projektiem!

Vēl daži fakti par asoc. prof. Ilzi Konrādi

• 1996. ar izcilību pabeigusi Latvijas Medicīnas akadēmiju
• 2008. – RSU iegūts doktora grāds medicīnā iekšķīgo slimību nozarē (promocijas darbs Dziļās glikēšanās galaproduktu receptora un glioksalāzes-1 loma cukura diabēta vēlīno komplikāciju attīstībā)
• Kopš 1998. gada strādā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā Gaiļezers
• Kopš 2015. – slimnīcas Gaiļezers Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja
• Kopš 2013. – docētāja RSU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedrā
• Kopš 2007. – Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes locekle
• Kopš 2009. – Latvijas Endokrinologu asociācijas priekšsēdētāja
• Kopš 2016. – Latvijas Zinātnes padomes Bioloģijas un medicīnas zinātnes ekspertu komisijas priekšsēdētāja
• Vairāku grāmatu un brošūru līdzautore
• 59 publikāciju autore un līdzautore