Dzīvesspēks kā resurss: pētījums par to, kas hronisku sāpju pacientiem palīdz dzīvot pilnvērtīgi
Hroniskas sāpes ir globāla veselības problēma, kas būtiski ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti un spēju saglabāt emocionālo un fizisko līdzsvaru. Šādos apstākļos dzīvesspēks jeb spēja pielāgoties un nepadoties grūtību priekšā kļūst par izšķirošu resursu, kas palīdz dzīvot pilnvērtīgi, neskatoties uz sāpju radītajiem ierobežojumiem.
RSU doktorantes un Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras asist. p. i. Elīnas Zelčānes promocijas darba pētījums analizē, kas cilvēkiem ar hroniskām sāpēm palīdz attīstīt un uzturēt dzīvesspēku.
Foto: Shutterstock
Plašākā nozīmē dzīvesspēks tiek definēts kā sistēmas (tas var būt cilvēks, ekosistēma vai ekonomika) spēja pastāvēt, adaptēties un transformēties pārmaiņu priekšā, saglabājot identitāti, bet, runājot par hroniskajām saslimšanām,
dzīvesspēks ir prasme dzīvot iespējami pilnvērtīgu dzīvi, rēķinoties ar slimības ierobežojumiem.
Kā tika veikts pētījums?
Izmantojot nelielas pacientu grupas (fokusgrupas) un individuālās intervijas, tika apkopota 17 cilvēku pieredze par to, kā viņiem, piecus vai vairāk gadu dzīvojot ar hroniskām muskuloskeletālām sāpēm, izdodas pielāgoties grūtībām, bet vienlaikus gluži kā pienenei, kas, iesējusies asfalta spraugā, nezaudēt tieksmi izdzīvot savu labāko dzīves versiju.
Kas palīdz uzturēt dzīvesspēku?
Balstoties uz intervēto pacientu sniegtajiem pieredzes aprakstiem, pētniece secinājusi, ka
dzīvesspēku palīdz uzturēt fiziskās aktivitātes, kas pielāgotas individuālajām iespējām, īpaši klātienes grupu nodarbības, kā arī dažādi sāpju mazināšanas paņēmieni.
Lai ilgtermiņā uzturētu dzīvesspēku, ir svarīgi atteikties no nereālām gaidām, koncentrējoties uz to, ka ir dažādas iespējas, kā esošajos apstākļos turpināt dzīvot maksimāli pilnvērtīgi. Turklāt ir jāspēj pieņemt emocionālo un praktisko atbalstu brīžos, kad tas nepieciešams, vienlaikus nepaliekot atkarīgam no ārējā atbalsta. Pēījuma dalībnieki atzina, ka, pievēršoties nodarbēm, kas ļauj aizrauties, rada prieku un sniedz gandarījumu, ir vieglāk nepadarīt sāpes par dzīves centru un saglabāt pozitīvu nākotnes perspektīvu.
Apkopojusi un izanalizējusi pētījuma rezultātus, Elīna Zelčāne secināja, ka dzīvesspēks mainās atkarībā no slimības gaitas, cilvēka spējas pieņemt ar sāpēm saistītos dzīves aspektus, kurus nav iespējams mainīt, kā arī gatavība uzņemties atbildību par dzīves kvalitātes saglabāšanu, neskatoties uz sāpju radītajiem ierobežojumiem.
Elīnas Zelčānes promocijas darba Dzīvesspēka veidošanās un uzturēšana slimniekiem ar hroniskām muskuloskeletālām sāpēm aizstāvēšana notiks 11. novembrī. Plašāka informācija
Saistītās ziņas
Izdots RSU pētnieku veidotais rakstu krājums "Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā"SZF, Grāmatas, Pētniecība, Tiesības, Sociālā antropoloģija
