"Dejot – tas ir vesela cilvēka dabiskais stāvoklis". Deju skolotāja aicina uz Akadēmisko balli un kursiem
Autore: Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto no RSU un Evitas Pavasares privātā arhīva
Te ir kā galma 14. gadsimtā – katru rudeni Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) kolektīvs un studenti sāk ar balli, kur visi ir eleganti tērpti. Balli atklāj rektors ar kundzi, visus vedot polonēzē. Vakars turpinās, dzīvā orķestra pavadījumā uz parketa grīdas izdejojot valšus un citas balles dejas aristokrātiskā gaisotnē. Šī bija viena no ainām, ko par RSU man uzbūra kāda tobrīd vēl tikai nākamā kolēģe. Un patiesi – piedzīvot īstu balli, “svētkus akadēmiski inteliģentā formā, mūsdienās ir liels retums”, piekrīt RSU deju skolotāja Evita Pavasare. Viņa saka: “Tas ir mūsu universitātes dārgums, kas jāizkopj un jāturpina nosargāt.”
Sarunā Evita Pavasare mudina vēl pirms balles paspēt RSU piedāvātajos kursos no jauna apgūt vai atkārtot deju soļus svinībām, atgādina, kā vēlams tērpties ballē, un dalās dziļā izpratnē par to, ko deja var atklāt un mainīt cilvēkā. Vēl viņa pastāsta, ko izjutusi, dejojot visas pasaules deju ritmos un kāds bija izaicinājums dejot 24 stundas no vietas.
Augustā RSU darbiniekiem un studentiem ir iespēja uzsākt deju kursus, kuros apgūst arī polonēzi, ar ko tiek atklāta Akadēmiskā balle. Ko vēl var apgūt šajos kursos pirms balles?
Jā, tuvojoties RSU Akadēmiskajai ballei, ik gadu es aicinu visus, kas tajā piedalīsies (un ne tikai), mācīties dejot. Nodarbības sākas jau trešdien, 14. augustā, pulksten 20. Tās ir gan dejotājiem ar priekšzināšanām, gan bez tām. Tas ir jauns starts! Balle ir īpašā iespēja, svētki, kur, pateicoties tam, ka mēs protam dejot, varam dziļāk izbaudīt svētkus, sajust to skaisto inteliģento veidolu.
Līdz septembrim kursos noteikti izdejosim pirmo balles deju – polonēzi. Es visu izstāstīšu un parādīšu. Polonēzē viss ir ļoti viegli! Protams, apgūsim arī valsi, fokstrotu, no Latīņamerikas dejām nedaudz padejosim ča-ča-ča, rumbu, sambu, salsu un tango. Protams, visu līdz 7. septembrim nevar pagūt.
Nav jākavējas un jāgaida cits brīdis – jānāk dejot tagad.
Tālāk grupu nodarbības notiek visu mācību gadu trešdienu vakaros. Var arī pieteikties uz individuālajām nodarbībām.
Vai kursos var nākt gan divatā, gan pa vienam?
Galvenais – visiem, kuri grib sākt vai turpināt dejot, ir vienkārši ierasties. Kursos nāk gan ar, gan bez pāra. Soļus var apgūt abējādi. Aicinām uz kursiem ikvienu no RSU – darbiniekus un studentus. Kopā ar savu otro pusīti vai bez tās. Iedrošinu nākt arī tiem, kuriem nav deju partnera. Jā, cilvēki baidās nākt dejot vieni. Bet, ja no problēmas baidīsies, tad nekad nekas jauns nesāksies. Tāpēc jāsāk dejot, jāiesaka deju kursi saviem kolēģiem un studentiem.
Arī mūsu RSU vadība jau ilgus gadus aizrāvusies ar deju, diezgan regulāri apmeklē kursus un iedvesmo tam kolēģus. Ļoti aicinu nākt studentus – tas ir ieguldījums pilnvērtīgā izglītībā. Mēs visi turpinām pulēt sevi un gūt jaunas prasmes.
Pieņemu, ka lasītāji ir dažāda līmeņa dejotāji un tikai vēl iesācēji un varbūt kādam vajag iedrošinājumu sākt. Varbūt jums ir kāds stāsts par cilvēku, kurš, kā mēdz teikt, atnāk “ar divām kreisajām kājām” un pēc kāda laika dejā sāk atrast arī savu “labo kāju” – kad šī lieta sāk padoties?
Tas patiesībā notiek ļoti ātri, jo… ir tikai jāatnāk uz deju zāli, jāsatiek mani, un tad viss tālāk notiks.
Es katram pieskaros ar burvju nūjiņu, un tad ikviens saprot, ka tā mīlestība [pret deju – red.] ir iededzināta.
Tālāk tikai jāievēro disciplīna, jānotur režīms – vajag nākt uz treniņiem. Kad cilvēks sāk dejot, uzlabojas veselība. Pieaug pārliecība par sevi. Jo prasmes, kas ir dejā, ir ieliktas šūpulī mums katram. Dejošana ir vesela cilvēka dabiskais stāvoklis! Tādēļ es tik ļoti gribu, lai tas būtu līdzvērtīgs mācību priekšmets skolā kā matemātika vai latviešu valoda. Un tieši balles dejas, ne tikai tautas dejas. Jo tajās apvienojas visas pasaules temperamenti, mūsos plūst ļoti raibas asinis – varam tos atpazīt dejā.
Cik ilgi jūs jau palīdzat mums RSU būt prasmīgākiem uz deju grīdas?
Viss sākās 2008. gadā, kad amatā stājās rektors Jānis Gardovskis. Viņš ar savu brīnišķīgo dzīvesbiedri profesori Daci Gardovsku uzaicināja mani vadīt viņiem polonēzes privātstundu. Tā radās mūsu sinerģija, kas tagad jau ilgus gadus pāraugusi dziļā cieņā un mīlestībā. Un jaunais rektors Aigars Pētersons arī ir aizrāvies ar dejošanu. Es esmu laimīga, ka šādi cilvēki vada universitāti, tas ir brīnišķīgs piemērs sabiedrībai.
Dejošana ir ļoti liels lauks, kurā var izkopt dziļu inteliģenci.
Es uzskatu, ka deju apgūšana universitātē ir liels solis tā statusa veidošanā, jo inteliģence nav tikai teorētiskās zināšanas, kuras mēs šeit iegūstam. RSU sešus gadus bija Inteliģences akadēmija, kur viena no pamata mācībām bija dejošana. Inteliģences akadēmijas projektu aizsāka tā laika rektors Jānis Gardovskis ar kundzi Daci kopā ar Absolventu asociāciju un Teterevu fondu.
Kad es vēl nestrādāju RSU, darba intervijā nākamie kolēģi man par balli uzbūra ainu kā no 14. gadsimta galma…
Patiesi, šādas akadēmiskās balles ir retums. Uz to nākam svinīgā balles tērpā, un tas rada īpašu atmosfēru. Tad vēl atbilstoša vide, mūzika, pieklusinātas sarunas…
Varbūt uzreiz atgādiniet, kāds ir vēlamais Akadēmiskās balles tērps!
Akadēmiskajā ballē ierodamies skaistos svētku tērpos. Vīrietim tas ir melns uzvalks vai tumši zils uzvalks, vai smokings, vai fraka, svētku kurpes. Sievietei – garā vakarkleita vai kleita, kuras īsākais pieļaujamais garums ir 15 centimetri zem ceļa.
Balle notiek vasaras beigās, un ir karsts, tāpēc, ja kleitai ir atsegti pleci, uz saviesīgo daļu vajadzīgs kāds plecu lakats, pēc tam drīkst būt atkailināti pleci.
Ballei sievietēm ir piemēroti vairāka veida apavi: balles deju apavi ar slēgtu purngalu vai laiviņveida kurpes ar maksimālo augstumu līdz septiņiem centimetriem. Var būt arī Latīņamerikas deju kurpes (ar ādas zoli) ar atvērtu purngalu, bet standarta dejās, sevišķi, ja pāris nav daudz sadejojies, tās var nebūt tik drošas – var atsist pirkstgalus. Noteikti neiesaku apavus ar smalku, augstu papēdi.
Balle tiek atklāta ar polonēzi. Es veidoju deju tūres, un orķestris piemeklē atbilstošu mūziku dejas raksturam. Brīnišķīgi, ka tiek ievērots mūzikas garums, – vienu skaņdarbu spēlē līdz trim minūtēm. Pēc polonēzes ir Vīnes valsis, kur izvēlamies vidēji ātru tempu, lai visi cilvēki, kas gāja polonēzē, varētu turpināt dejot. Protams, cilvēku uz laukuma pēc kopējās polonēzes ir daudz, bet tā ir brīnišķīga sajūta – kā vīrietim vadīt starp šiem pāriem savu partneri. Savukārt partnerei tas ir mirklis, kad patiešām vajag uzticēties vīrietim un viņam sekot.
Visa balles mūzika ir atbilstoši piemeklēta un ietver šī laika Eiropas un Latīņamerikas dejas, kas izkoptas kā ballē dejojamas. Vispār balles deju tradīcija izveidojās pēc baleta rašanās viduslaikos Francijā – pēc tam jau cilvēki dejā satuvinājās aizvien tuvākā kontaktā.
Protams, ballē dejojam arī sporta deju pamatus.
Akadēmiskajā ballē, kad balles viesi atpūšas no dejošanas, rādām priekšnesumus – tie ir mākslinieciski augstvērtīgi un ar dziļāku vēstījumu. Ar tiem uzstājas mana sporta deju kluba Evita audzēkņi, kurā ir dažādas paaudzes, kā arī aizrautīgie RSU dejotāji, kurus vienmēr iedrošinu būt par iedvesmu kolēģiem vai studiju biedriem, un es pati, dejotpriekā daloties ar bezgalīgu dejošanas mīlestību.
Šogad priekšnesumos būs redzami klasiskie valša priekšnesumi un raksturdeja, kā arī Latīņamerikas dejas, kas sēj optimismu un dzīvesprieku cilvēkos, dāvā emocijas, kas ir ļoti svarīgas – palīdz atraisīties un sevi spēt izteikt dažādos Latīņamerikas dejas ritmos.
Kā latviešiem ar to veicas? Nesen skatījos televīzijas sižetu ar dejotāju no ārzemēm, kurš māca eksotiskās dejas. Un žurnāliste jautāja, vai tad latvietes var izjust šo deju garu, un viņš atbildēja, ka var gan.
Protams!
Jo dažādu nacionalitāšu asinis ir ļoti, ļoti sajaukušās. Sākot dejot, tu vari sevi dziļāk iepazīt.
Pats brīžiem nevari noticēt, ka tas [emocijas, temperaments, izpausme – red.] bijis tevī! Ir tikai vajadzīgs impulss īstajā brīdī, lai to atraisītu. Tāpēc ballē ir desmit deju, ņemtas no dažādām pasaules vietām, horeogrāfi tās ir izveidojuši ļoti augstā mākslas un sporta deju līmenī. Pagaidām sporta dejas netiek iekļautas Olimpiskajās spēlēs, bet tā enerģija un spēks, ko cilvēks spēj sevī sakoncentrēt un realizēt caur sevi, – tā ir milzu enerģija! Es pati esmu uzvarējusi 24 stundu deju maratonā, pateicoties šim spēkam… Tas notika 1998. gadā, kad Latvijā pagaidām vienīgo reizi notika šādas sacensības. Man bija brīnišķīgs deju partneris, ar kuru tieši psiholoģiski šādu milzīgu pārbaudījumu izturējām un konkursā uzvarējām! Balvā bija ceļojums uz Parīzi.
Sacensības rīkoja kāda latviešu uzņēmēja kopā ar Sporta deju federāciju Aigara Svara vadībā. Tās bija nopietnas, jo pāriem, kas tur pieteicās, vajadzēja parādīt savu veselības izziņu, lai cilvēki saprot, kam viņi vispār piekrīt.
Un… kam jūs piekritāt? Reāli 24 stundas dejojāt? Vai bija nelielas pauzes?
Jā, 50 minūtes jādejo un 10 minūtes paredzētas fizioloģiskajām vajadzībām, un tavā ziņā paliek, ko tajā laikā dari. Protams, padzeries – ūdeni un vitamīnu dzērienu.
Mēs praktiski 24 stundas neko neēdām, izņemot maratoniem paredzētos batoniņus. Dejojām un dejojām!
Bija iespēja ēst manis tik ļoti iecienītos biezpiena sieriņus, bet es to nedarīju, jo, lai izturētu slodzi, sacensībās izmantoju gudru taktiku un manu jau tajā laikā dziļo izpratni par jogu. Es praktizēju jogu un zināju vingrinājumus, kā bez miega un bez iespējām vairākas stundas paņemt pauzi prast izmantot desmit minūtes harmoniskai, spēcīgi atjaunojošai relaksācijai – tās ir dziļas zināšanas. Bet tā bija pirmā pieredze, pirmā patiesā dziļi praktiskā atklāsme, cik tu kā cilvēks vari būt spēcīgs un vari caur deju sev pierādīt.
Arī deju nodarbībās beigās praktizējam relaksējošos vingrinājumus, bet sākumā – iesildošos. Šīs prasmes kopā ar dejas apgūšanu ienes ļoti daudz jauna cilvēka dzīvē. Cenšos tiešām visu, ko esmu caur sevi izjutusi, nodot audzēkņiem.
Vai 24 stundu deju izaicinājumā bija arī kādi lūzuma momenti vai otrā elpa, līdzīgi kā dzemdībās, kad šķiet – spēku vairs nav, bet tad pēkšņi palīgā nāk dabiskais oksitocīns?
Kritiskie brīži, manuprāt, man nebija. Tomēr mums ar partneri traucēja izvēlētā mūzika, kas bija tik ļoti monotona. Sacensības bija domātas, lai aizrautu ikvienu skatītāju, un SWH dīdžeji, kas izvēlējās mūziku, tādēļ priekšroku deva klubu mūzikai, tādam “tuc-tuc”. Ja tu neesi radošs dejotājs, tad to izturēt ir grūti. Es ļoti ātri atklāju, ka mūs glābs tikai radošums, tāpēc teicu deju partnerim: “Edgar, mums ir jābūt ļoti radošiem!” Mēģinājām visas savas prasmes ietērpt tajā, kas skanēja, – valši un tango tur nebija. Ik pēc sešām stundām notika labāko dejotāju atlase, un daļa pāru sacensībās netika tālāk. Es ticu, ka uzvarējām, pateicoties tieši milzīgajai mīlestībai pret deju, jo deja nav tikai ritms, tas ir sākums, lai iekustinātu ķermeni, tajā ir tik daudz līmeņu, kurā tu atrodies ar savu būtību un mīlestība, enerģija, kas caur tevi plūst dejā, tiek caur sevi transformēta skaistā dzīvā mākslas darbā. Dejot 24 stundas tomēr nav tas pats, kas aizraut citus ar vienas stundas deju priekšnesumu. Protams, tajā var būt ļoti emocionāls priekšnesums, teiksim, divu minūšu garumā, bet ar tādu jaudu izturēt 24 stundas nav iespējams.
Galvenais ir šis radošums. Tas palīdz tikt uz priekšu, nezaudēt sevi un attiecības.
Protams, ja tu divatā kaut ko dari, tas ir intīmi, dejošana vispār ir ļoti intīma. Tā ir saruna bez vārdiem, jušana kopā.
Tajā diennaktī es kļuvu par sešiem kilogramiem vieglāka. Sirds un muskuļi bija noguruši no lielās slodzes. Bet gandarījums un prieks bija milzīgs. Man ir divi dēli, un es zinu, ko nozīmē pilnīga laime, jo kā māte esmu bijusi pārlaimīga tajā brīdī, kad saņēmu savu bērniņu, un visa mūža garumā tā ar šo skaisto atbildību. Uzvara deju maratonā līdzinājās šīm sajūtām – tas arī ir kaut kas! Un es vēl paguvu pazīdīt savu vecāko dēlu, tobrīd – divgadnieku, vienā no maratona starplaikiem.
Es aicinu vienkārši dejot, lai pilnvērtīgāk, dziļāk sevi sāktu izjust, atklāt un arī prezentēt šajā pasaulē!
Es nojaušu, ka deja jūsu dzīvei vijas visa mūža garumā. Droši vien piedzimāt “ar deju kurpēm kājās”…
(Smejas.) Mani bērni noteikti, var teikt, piedzima ar deju kurpēm. Es pati – droši vien dejā esmu, jo, pirmkārt, mana mamma sajuta un saskatīja, ka es varu dejot, četru gadu vecumā mani aizveda uz tautas dejām Dzintariņā”. Otrkārt, Radītājs ir man ļoti skaļi pačukstējis šo manu dzīves aicinājumu. Astoņos gados sāku dejot sporta dejas – Rīgas 6. vidusskolā Latvijā zināmais deju meistars Imants Rihters veica atlasi, konkursu dejošanas apgūšanai bērniem no mūzikas novirziena klases. Tolaik, padomju laikā, bija šāda atlase. Tagad es lūdzos – lūdzu, sabiedrība, sadzirdiet mani! Lūdzu, šajā laikmetā vediet bērnus dejot, un tad jau bērna vecumā redzēsiet, kā viņu dzīve sakārtosies. Jo tagad tehnoloģiju laikmetā visi kļūst aizvien kūtrāki. Lūdzu, vediet dēlus dejot, lai turpinās balles deju tradīcija, dejošana pāros – zēnam ar meiteni, sievietei ar vīrieti.
Dejošanai ir vajadzīgs daudz enerģijas, bet intelektu mēs ceļam arī ar katru nodejoto kilometru.
Pateicoties visam kopumam, kas ir vajadzīgs, sevī jāsakoncentrē, lai tu saprastu un dejotu.
Ir cilvēki, kuri viegli “uzķer” kustības un ātri spēj veidot jaunas deju kombinācijas. Citam tas prasa ļoti ilgu laiku. Vai var kaut kā palīdzēt, lai ātrāk kustības uztvertu un spētu atkārtot, pēc tam jau – variēt?
Jā, dejošanā notiek smadzeņu pusložu līdzsvarošana caur kustībām. Ja cilvēkam iepriekš ir bijusi pieredze dažādās sporta praksēs, tas noteikti palīdz. Lai sāktu dejot ko jaunu vai iegaumētu deju soļus, svarīgi ir sakoncentrēties, sadzirdēt un tad vienkārši izjusti plūst. Daudzi pieaugušie ļoti ietekmējas no piemēra. Ja bērni vairāk kustības kopē, pieaugušajiem brīvās enerģijas vairs nav tik daudz, tādēļ ir labi jāsakoncentrējas, lai sadzirdētu galveno un tad vienkārši uzreiz uztvertā informācija jāizmanto. Viss jebkurā gadījumā sākas ar sakoncentrēšanos: sadzirdēt, nofiksēt, redzēt un atkārtot. Un tad palīgā nāk dažādi vingrinājumi, metodes, tās bagātīgi esmu apguvusi un izmantoju. Es par skolotāju strādāju kopš 17 gadu vecuma, kopā 33 gadus, bet dejoju – 45! Universitāte mani šogad sveica apaļā jubilejā.
Jūs minējāt, ka dejai vajag daudz enerģijas. Vienlaikus deja arī dod enerģiju…
Protams! Enerģija nāk dubultā, un dubultā nāk gandarījums. Lielākais ieguvums, manuprāt, ir gandarījums par brīnišķīgi pavadīto laiku un pašsajūta: tu sajūti, kā visas tavas dzīvības sulas kustas, cik visi tavi zobrati ir ieeļļoti, viss notiek! Tu jūties brīvs! Jo mūsu dziļākā vēlme ir brīvības sajūta. Protams, tā neatnāk uzreiz, ja prāts rosās. Bet mēs to mācāmies atpazīt caur šo te skaisto procesu. Galvenais ir prieks, ka tu jūti, ka tu vienkārši esi radīts kustībai. Ķermenis ir tik kustīgs, pildīts ar ūdeni un iekšējo uguni, un gaiss to padara vieglu, vieglu… Tātad tajā viss ir paredzēts dejošanai!
